Spēles meistars полностью

—   Iepriekšējās reizēs, kad tu mēģināji iztēloties trolli, — paskaid­roja Kristiāns. — Kāpēc tu domā, ka tev nekas neizdevās?

Marts apjuka.

—   Nekas taču nenotika. Es neko neieraudzīju!

—   Tu neko neieraudzīji, tas tiesa, — piekrita Kristiāns. — Bet kaut kas taču notika! Kaut kas notika ar Johannas aitām, un ārā kāds pilnīgi noteikti bija! Kāds, kuram tur nebija jābūt.

Marts platām acīm raudzījās uz draugu.

—   Tu domā… — viņš neticīgi iesāka, — domā, ka tas varētu būt bijis trollis? Ka tas varētu būt bijis mans imago?

—   Es nezinu, — Kristiāns, paraustījis plecus, atteica. — Es vis­pār nekam no šī visa negribētu ticēt. Bet esmu redzējis Tīnas fejas, tā ka — gribi, negribi — kaut kam jātic vien ir… Vai es ticu, ka tu esi ra­dījis trolli? Nezinu, diez vai… Bet kas to lai zina…

To pateicis, zēns nepazina pats sevi. Vai tiešām viņš, Kristiāns, ir sācis ticēt tādiem atslēgu meklētāja cienīgiem brīnumiem? Zēns no­skurinājās gluži kā suns — it ka cenzdamies no sevis nokratīt visas šīs murgainās domas.

—   Vai zināt, tajā visā kaut kas tomēr ir, — Linda sacīja. — Kaut arī līdz šim nekas neliecināja par to, ka Marts varētu veidot imago, iespējams, ka šeit, Islandē, tas var notikt. Taču vai imago spēj saplosīt aitas? Tam man kaut kā vēl aizvien negribas ticēt.

—   Imago ir vairāk nekā tikai attēls, — domīgi ieteicās Tīna, pa­celdama acis no savas bilžu grāmatas.

—   Kā tā? — iztrūcies vaicāja Kristiāns. Viņš aizvien jutās ne­omulīgi, kad Tīna runāja par imago. Bija skaidrs, ka viņai tie ir tikpat

reāli kā citiem cilvēkiem saule un mēness, tomēr Kristiāns vēl arvien nespēja to pieņemt.

—   Dažreiz pie manis atnāca ūdens gari, vai atceries? — Tīna jautāja brālim, un viņš apstiprinoši pamāja. Jā, kaut kas tāds kādreiz bija.

—   Un vai atceries, ka tie mēdza atstāt aiz sevis peļķes?

Kristiāns jutās neomulīgi. Tas tiesa, viņš atcerējās, ka šad un tad

mājās bija manījis slapjumu uz grīdas un Tīna taisnojās, aizbildinā­damās ar ūdens gariem.

—   Un atceries to reizi, kad pie mums bija Edvards? — Tīna atgā­dināja.

Kristiāns iepleta acis. Toreiz viņš nebija varējis saprast, kā Tīna varēja radīt mājās tādu haosu. Tagad kļuva skaidrs, ka tā patiešām nebija Tīna. Vismaz ne tiešā veidā.

—   Tad jau patiešām sanāk, ka imago nav tikai attēli? — Miks tie­cās piekrist Tīnai.

Tikmēr Marts bija iedziļinājies pats savā problēmā.

—   Kā jūs domājat, vai man vajadzētu to pastāstīt Lietuvenei? — viņš beidzot vaicāja. — Par trolli?

—   Domāju, ka ne, — Kristiāns, brīdi padomājis, sacīja. — Pirm­kārt, maz ticams, ka tam radījumam varētu būt bijis sakars ar tevi. Lai vai kā imago mēdz uzrasties, es tomēr neticu, ka tas būtu bijis tu. Un, otrkārt, Lietuvene no mums kaut ko slēpj. Lai viņa vispirms at­klāj savas kārtis, tad mēs atklāsim savējās.

Tieši tajā brīdī atvērās durvis un ienāca Reinas tante, nesdama lielu paplāti ar maizītēm.

—   Sveicieni no virtuves! — viņa sacīja, novietodama paplāti uz galda. — Tūlīt būs klāt arī Niks ar tēju. Šoreiz mēs uz ēdamzāli neie­sim, jo tur vakariņo pasniedzēji, un vienlaikus viņiem ir apspriede.

—   Kāda apspriede? — jautāja Kristiāns.

—   Nezinu. Kaut kāda… — izvairīgi atteica Reinas tante. Patiesi, likās, ka Reinas tante viņiem neuztic pilnīgi visu.

—   Vai Markuss patiešām ir atgriezies? — jautāja Linda.

—   Tieši tā, — apstiprināja Reinas tante. — Tieši tāpēc jau viņi apspriežas.

—   Par to, ko darīt ar mums? — aizdomīgi jautāja Niks.

—   Nē taču, — Reinas tante nosprauslājās. — Ne jau visam ir sa­kars ar jums. Markusam ir arī citas lietas darāmas.

Kristiāns ar Martu atkal zīmīgi saskatījās. Kādas gan vēl lietas varētu būt darāmas skolā vasaras brīvlaikā?

Pie durvīm kāds pagrabinājās, un Miks steidzās tās atvērt. Tur stāvēja Niks ar milzīgu, kūpošu tējas kannu rokā.

—   Fū, man jau likās, ka ilgi es to vairs nenoturēšu! — Niks noel­sās un steidza nolikt smago tējkannu uz galda. — Šodien mēs vakari­ņās neesam ielūgti, — viņš nosprauslājās.

—   Tā mēs jau sapratām, — pavīpsnāja arī Kristiāns.

—   Bet tas nekas! — Niks iesaucās un pagrāba vienu maizīti. — Mēs varam vakariņot arī tepat, nav ne vainas!

—   Šovakar vajadzētu laikus iet gulēt, — sacīja Reinas tante, sa­liedama visiem tasītēs tēju. — Jo rīt jums visiem jau astoņos jābūt ēdamzālē brokastīs. Savukārt drīz pēc tam sāksies mācības.

—   Jau no paša rīta? — brīnījās Miks.

—   Protams! Nav ko vilkt garumā — jau tā esam daudz laika zau­dējuši! — Reinas tante iesaucās.

Viņi ātri notiesāja maizītes un izdzēra tēju, un Marts ne ar puš­plēstu vārdu neieminējās par trolli. Kristiānām šķita, ka tā nudien ir labāk.

Kad visi bija paēduši, Reinas tante novēlēja labu nakti un kopā ar Niku aizgāja. Arī bērni devās pie miera, lai kārtīgi izgulētos. Bija skaidrs, ka nākamā diena nebūs gluži parasta, kaut gan pēdējā laikā par parastu nevarēja nosaukt nevienu dienu.

Kad bērni no rīta pirms došanās brokastis sapulcējās Kristiānā istabā, Miks paziņoja:

—   Man nav apetītes! Un vispār man ir mazliet nelabi…

—   Kā tā? — brīnījās Marts. — Vai esi slims?