— Kristiān, Tīna un Mart! Ejiet līdzi šiem pasniedzējiem. Linda un Miks paliks ar mani šeit, kamēr atnāks viņiem pakaļ. Un neraizējieties — viss būs labi, un tiksimies vēlāk pusdienās.
Kristiāns, Tīna un Marts piecēlās un devās līdzi pasniedzējiem. Spoks jau pielēca kājās, lai sekotu, bet svešais vīrietis pakratīja galvu un kaut ko sacīja. Reinas tante pasauca Spoku atpakaļ.
— Spoks pagaidām paliks ar mani, — viņa paskaidroja.
Kristiāns bridi vilcinājās, tad sekoja māsai, kas jau gāja ārā no
ēdamzāles.
Gaitenī viņi sadalījās. Pasniedzēja, kas bija runājusi ar Reinas tanti, paņēma aiz rokas Tīnu, un otra sieviete pamāja Martam, lai tas seko viņai. Kristiāns palika ar vīrieti. Tas bija slaids, pagara auguma cilvēks, aptuveni četrdesmit gadu vecs. Viņš pamāja Kristiānām un devās prom pa gaiteni uz pretējo pusi, nekā bija aizgājuši pārējie.
— Pagaidiet! — Kristiāns pēkšņi iesaucās un skriešus metās pakaļ māsai. Panācis Tīnu, viņš saņēma māsu aiz rokas.
— Dari, ko tā sieviete liek, — viņš sacīja. — Viss būs labi! Tiksimies vēlāk!
Tīna pamāja un devās tālāk, bet Kristiāns palika stāvam, domīgi vērdamies viņai nopakaļ. Viņš jutās tā, it kā tikko būtu māsu piekrāpis.
Kā gan viņš varēja apgalvot, ka viss būs labi. Viņam nepavisam nešķita, ka viss būs labi, un tagad viņa mazā māsa viena devās uz nezin kurieni.
Kad Tīna pazuda gaiteņa līkumā, Kristians pagriezās un lēni devās atpakaļ pie pasniedzēja, kurš pacietīgi viņu gaidīja.
Viņi nokāpa stāvu zemāk, kur aiz durvīm atkal sākās gaitenis. Pasniedzējs devās pa to uz priekšu, un Kristians sekoja. Pie kādām durvīm pasniedzējs apstājās un atslēdza tās. Viņi iegāja nelielā istabiņā, kas atgādināja pa pusei bibliotēku, pa pusei atpūtas telpu. Pie vienas sienas visā tās augstumā bija grāmatu plaukts, pie otras — galdiņš ar televizoru. Pasniedzējs paņēma pulti, un ieslēdza kaut ko, kas izskatījās pēc DVD atskaņotāja. Uz ekrāna tūlīt parādījās kādas filmas titri, un Kristians saprata, ka tā ir kāda no BBC populārzinātniskajām filmām, jo pavīdēja tādi vārdi kā tornadoes un earthquakes.
— Stay here, — pasniedzējs angliski sacīja Kristiānām. — I will come for you later.
Tik daudz Kristians saprata. Pasniedzējs devās prom un, kad viņš aizvēra durvis, atskanēja klikšķis. Likās, it kā durvis automātiski aizslēgtos. Kristians nogaidīja kādu minūti un tad uzmanīgi paraustīja durvju rokturi. Kā tad — durvis bija ciet. Zēns saviebās un apsēdās vienā no atzveltnes krēsliem, drūmi lūkodamies televizora ekrānā, kur vēl aizvien vīdēja filmas izvēlne.
Ko nu? Nekas cits neatlika kā sēdēt šeit un gaidīt, tas bija skaidrs. Filmu skatīties nebija noskaņojuma, un Kristians piegāja pie grāmatu plaukta. Visas grāmatas bija vai nu islandiski, vai angliski, tāpēc Kristians tomēr paņēma televizora pulti. Tad viņš nospieda Play all un, nogriezis skaņu pavisam klusi, atkal apsēdās.
Tikmēr Tīna gāja līdzi vienai sievietei. Arī viņas devās lejup pa kāpnēm, taču atšķirībā no Kristiānā, kas bija nokāpis tikai vienu stāvu zemāk, kāpa dziļāk pazemē. Nokāpušas trīs stāvus zem zemes, abas devās uz priekšu pa kārtējo gaiteni. Bija pustumšs, jo spuldzītes
griestos dega tikai ik pēc vairākiem metriem un tās pašas meta tikai blāvu gaismu, it kā te reti parādītos kāds cilvēks un tāpēc nolemts taupīt elektrību.
Atvērusi durvis gaiteņa galā, sieviete pamāja, lai Tīna iet iekšā.
Tiklīdz meitene iegāja pa durvīm, viņa tā apžilba no pēkšņās spilgtās gaismas, ka brīdi nekā neredzēja. Kad acis beidzot aprada ar spožo apgaismojumu, Tīna pārsteigta noelsās. Izskatījās, ka kaut kādā veidā viņa ir pametusi Akadēmiju un iznākusi ārā. Taču no pilsētas nebija ne vēsts. Visapkārt pletās zaļa pļava, bet nedaudz tālāk plūda neliela upīte. Debesis bija koši zilas, un tajās spoži spīdēja dzeltena vasaras saule. Tīna pārsteigta palūkojās atpakaļ, taču durvju, pa kurām viņa tikko bija iznākusi, vairs nebija.
— Kas tad tas?! — meitene pārsteigta iesaucās un paspēra pāris nedrošu soļu uz priekšu.
Smilgas noliecās zem viņas soļiem, un zāle zem kājām bija pavisam mīksta, gluži kā sūnas.
Kaut kas viņai priekšā sakustējās, un Tina automātiski pavērās turp.
Upītē, kas piepeši vairs nelikās nemaz tik maza, kaut kas peldēja. Kaut kas dzīvs un pavisam neliels.
Tīna skriešus metās uz upes pusi, nenovērsdama acu no radības, kas tur kūņojās. Viņa nebija vēl sasniegusi krastu, kad saprata — tas ir Spoks! Asti uzšāvis gaisā, viņš kūlās ar visām četrām, mēģinādams sasniegt krastu.
Taču acīmredzot krasta tuvumā bija neredzamas zemūdens straumes, jo tuvāk krastam suns tā arī netika. Piepeši kļuva tumšāks, un Tīna pavērās debesis. Dīvaini, kaut arī tikko tās bija bijušas koši zilas, nu tās klāja tumši mākoņi. Sacēlās vējš, un rāmā upīte pārvērtās — nez no kurienes tajā radās viļņi, kas kļuva aizvien lielāki un lielāki. Spokam klājās pavisam grūti. Upes ūdens bija kļuvis teju vai melns, un milzīgi viļņi šņākdami vēlās uz priekšu, raudami visu sev
līdzi. Spoks turējās virs ūdens pēdējiem spēkiem, bet ik pa laikam kāds vilnis pārgāja sunītim pilnīgi pāri.
