Kristiāns bargi palūkojās uz draugu un pagrūda dēļu durvis. Tās čīkstēdamas atvērās. Uzvēdīja mitras malkas un vēl kaut kāda nenosakāma smarža. Kristiāns aplaida apkārt luktura gaismas apli — arī šeit viss bija tāpat kā rudenī.
— Iesim pameklēsim uzmanīgāk, — pusčukstus teica Kristiāns un pieliecies ņēmās spīdināt lukturi starp sakrautajām pagaļu grēdām.
Marts stāvēja durvīs un domīgi noskatījās, kā Kristiāns darbojas. Zēns juta, ka te kaut kas ir savādi, bet nevarēja saprast, kas īsti.
Kristiāns tikmēr pārkrāmēja pagales. Elsdams un pūzdams viņš lika tās no vienas kaudzes otrā, laiku pa laikam paspīdinādams lukturīti, lai paskatītos, vai aiz grēdas nav kas paslēpts. Ticis galā ar
pagalēm, viņš devās dziļāk šķūnī un metodiski pārkrāmēja tur stāvošos spaiņus, grābekļus un pārējās mantas.
— Pag, brīdi negrabinies, — piepeši ieteicās Marts.
Kristiāns aizelsies pacēla galvu.
— Kas ir?
— Kuš! — Marts viņu apsauca.
Kristiāns apklusa un sarauktu pieri noraudzījās uz izvandīto mantu kaudzi. Neizskatījās, ka viņš varēs to visu atkal sakrāmēt atpakaļ, kā bija… Nez, ko Marts bija sadzirdējis? Kristiāns ieklausījās, bet neko neparastu nedzirdēja. Šķūnī bija tumšs un kluss, un pat luktura gaismas aplis bija sastindzis uz kāda apgāzta spaiņa dibena.
Kristiāns piepeši sajuta, ka ir pagalam nosalis. Nodrebinājies viņš satvēra ciešāk lukturi un teica:
— Paklau, vajadzētu laikam mest mie…
— Kuš, klausies! — iešņācās Marts, un Kristiāns aprāvās.
Patiesi, izklausījās, it kā no šķūņa tālākā gala nāktu tāda kā čaboņa, kā grabināšanās. Pirmajā mirklī Kristiāns satrūkās, tad saprata, ka tā visdrīzāk ir tikai pele. Tomēr, ja jau viņi bija tik tālu braukuši, nebūtu par ļaunu pārbaudīt…
Tā nospriedis, Kristiāns devās dziļāk šķūnī. Grabināšanās neapsīka, un Kristiānām likās dīvaini, ka pele var uzvesties tik skaļi. Pārvietoties nebija viegli, jo dziļāk šķūnis bija vēl vairāk pieblīvēts ar dažnedažādām vajadzīgām un nevajadzīgām lietām. Divreiz paklupis pār vecām koka trepēm, kas gulēja uz grīdas, Kristiāns tomēr apņēmīgi virzījās tuvāk vietai, no kuras nāca paklusā čaboņa.
— Nu, kas tur ir? — Marts, sekodams draugam, pusčukstus vaicāja.
— Te ir drausmīgs ņudzeklis, — Kristiāns tāpat pusčukstus atbildēja. Tajā pašā brīdī kaut kas šķindēdams nogāzās. — Sasodīts! — jau skaļāk iesaucās Kristiāns. — Uzgāzās man tieši uz kājas, — viņš paskaidroja.
Marts tikmēr bija paveicis šķēršļoto gājienu cauri šķūnim un tagad stāvēja draugam blakus. Viņu priekšā slējās šķūņa aizmugurējā siena, kuru pilnībā aizsedza nenosakāmas izcelsmes drazu kaudze. (laboņa nāca tieši no turienes.
— Ķeramies klāt, — apveltījis kaudzi ar riebuma pilnu skatienu, noteica Kristiāns. — Man šķiet, tas ir kaut kur šeit. — Viņš ņēmās krāmēt malā iedauzītus māla podus. — Nesaprotu, kāpēc tie šeit stāv, — zēns šķendējās, uz viena saplēstā poda malas ieskrambājis plaukstu.
— Veci krāmi…
— Paskat, Kris! — ierunājās Marts, turpat blakus spīdinādams lukturi uz māla podiem. — Izskatās, ka tie podi trīc!
Kristiāns mitējās krāmēt un uzmanīgāk palūkojās uz podiem.
Patiesi, likās, ka Martam taisnība. Apakšējie podi nedaudz kustējās, radīdami to graboņu, ko pirmīt bija sadzirdējis Marts. Tas šķita dīvaini, jo diez vai peles var radīt tādu ļembastu, ka sāktu trīcēt podi.
Kristiāns piesardzīgi pārvietoja vēl dažus māla traukus.
— Tikai uzmanīgi, Kris! — brīdināja Marts. — Mēs taču nezinām, kas tur ir.
Kristiāns neatbildēja, tikai turpināja darboties. Kad viņš bija atlicis malā visus drebošos podus, salūzušo mantu kaudzē atklājās tāda kā eja. Paņēmis no Marta lukturi, Kristiāns iespīdināja tajā gaismu, un abi zēni, nometušies ceļos, mēģināja kaut ko saskatīt.
Sākumā likās, ka tur nekā nav. Nekas vairs negrabēja, nečabēja, un likās, ka aiz podiem nav nekā cita kā vien citi saplēsti podi. Taču tad Kristiāns iebāza ejā roku un, kādu laiku taustījies, visbeidzot uzvaroši kaut ko izvilka un uzspīdināja savam guvumam gaismu.
Izrādījās, ka tas, ko viņš tur rokā, ir neliela metāla lādīte. Kristiāns ar Martu izbrīnīti to nopētīja, taču tā likās gluži parasta — līdz brīdim, kad izlēca Kristiānām no rokām.
— Au! — Kristiāns pārsteigts iesaucās.
Lādīte gulēja uz grīdas.
— Kas notika? — Marts vaicāja un jau noliecās, lai lādīti paceltu, kad Kristiāns saķēra viņa roku un brīdinoši iesaucās:
— Pag! Neaiztiec to!
— Kāpēc? — nesaprata Marts. — Un kāpēc tu to nometi?
— Es nenometu, — drūmi noteica Kristiāns, joprojām aizdomīgi uzlūkodams lādīti. Tā joprojām gulēja, kur nokritusi. — Tā pati aizlēca.
— Pati aizlēca? — Marts saviebās. — Kā tu to domā?
— Tieši tā arī domāju. Tā pēkšņi sāka raustīties, līdz izlēca man no rokas. Tāpēc labāk neaiztiec to. Ej nu sazini… ka vēl nedabūjam ar elektrību pa nagiem…
— Kādu vēl elektrību? — Marts brīnījās. — Tas taču nav nekāds aparāts, tā ir parasta kārbiņa.
Tajā mirklī parastā kārbiņa nodrebēja un salēcās. Salēcās ari Marts.
— Jēziņ, Kris, tu redzēji?!
Lādīte atkal gulēja nekustīgi.
— Es nezinu, kas tas ir, bet izskatās nelāgi, — Kristiāns sacīja.
