Zēni vaļēju muti noraudzījās viņam pakaļ.
— Dīvains tips, — noteica Kristiāns. — Ceru, ka viņš nav maniaks.
— Pēc maniaka neizskatījās, — neticīgi novilka Marts.
— It kā tu zinātu, kā izskatās maniaki! — atcirta Kristiāns. — Lai nu kā, īsti normāls viņš nelikās. Tā dīvainā runāšana un apģērbs…
— Šā vai tā, viņš nu ir prom, un labāk sāksim iet, citādi drīz būs pavisam tumšs, — skubināja Marts.
Patiešām, tā kā debesis bija vienmērīgi nomākušās, krēsla iestājās agrāk nekā citās dienās. Zēni steigšus devās pa meža ceļu.
— Ko mēs īsti meklējam? — ievaicājās Marts, kad viņi bija kādu laiku gājuši.
Kristiāns paraustīja plecus.
— Nav ne jausmas! Vienkārši paskatīsimies — varbūt manīsim ko neparastu…
— Par ko Lietuvene runāja? — mēģināja atcerēties Marts. — Par kaut ko, kas būs drošībā?
Kristiāns sarauca pieri.
— Jā, laikam gan… Šķiet, neko vairāk viņa neteica. Paskatīsimies majā un varbūt šķūnī — ja tas būs kaut kas uzkrītošs, mēs uzreiz pamanīsim.
— Un ja ne?
— Ja ne, tad tas patiešām būs drošībā… — Kristiāns drūmi novilka. — Mēs taču nevaram tur meklēt visu nakti.
Labu brīdi zēni gāja klusēdami. Ceļš pamazām kļuva šaurāks, bet mežs abpus ceļam biezāks. Smalkais lietus bija pārstājis, bet gaiss joprojām bija drēgns un mitrs.
— Paklau, — piepeši ieteicās Marts, — vai tad Lietuvene ir pie jums šeit bijusi?
Kristiāns samulsis pat apstājās.
— Nē, nav. Tas tiešām ir savādi.
— Kāds vispār Lietuvenei sakars ar jūsu lauku māju? — Marts nevarēja saprast.
Arī Kristiāns to nesaprata.
Kļuva aizvien tumšāks, un drīz atkal sāka smalki smidzināt. Bija grūti saredzēt ceļu zem kājām, un zēni klumburoja, laiku pa laikam paklupdami pret kādu akmeni.
— Vai tālu vēl? — vaicāja Marts.
— Nē, drīz būsim klāt, — atteica Kristiāns.
Un viņam bija taisnība. Drīz vien priekšā starp kokiem pavīdēja tāds kā gaišāks plankums, un zēni iznāca pļavā pie mājas. Tagad, nemīlīgajā rudens vakarā, ēka izskatījās svešāda un neviesmīlīga. Kristiānām negribot prātā iešāvās doma, ka tagad māju apdzīvo kāda cita saime, kura šovakar nebūt negaida viesos divus mazus zēnus.
Taču viņš no šīs domas ātri atbrīvojās, jo logi bija tumši un visapkārt valdīja klusums. Tikai lietus klusi šalkoja krūmos un samirkušajā zālē.
— Aiziesim vispirms līdz mājai, — klusi, it kā baidīdamies, ka kāds viņu izdzirdēs, sacīja Kristiāns, — un tad pārmeklēsim šķūni.
Marts tikai pamāja, un zēni devās pāri zālainajam laukumam uz mājas pusi. Kristiānām atkal uzmācās sajūta, it kā šeit viņi nebūtu vieni.
Brīdi viņš sastinga, labi apzinādamies, ka, stāvot pagalma vidū, viņi ir labi pamanāmi, un cieši paraudzījās apkārt.
— Kas ir? — jautāja Marts, kas arī bija apstājies.
— Ak, nekas! — Kristiāns atmeta ar roku. — Tikai vienubrīd likās, it kā…
— It kā… kas?
— Nekas.
Zēni devās tālāk.
— Kur tas nolāpītais slēdzis? — atslēdzis durvis un iegājis mājā, pukojās Kristiāns, tumšajā priekšnamā grābstīdamies gar sienu.
— Neko nevar redzēt… Ā, tepat jau ir…
Atskanēja klikšķis, Kristiānām nospiežot slēdzi, bet gaisma tā arī neparādījās.
— Ak, tētis laikam ir atslēdzis elektrību, — atjēdzās Kristiāns. — Tepat kaut kur vajadzētu būt tam kloķim, man šķiet, es zinu, kas tur darāms.
— Pag! — Marts saķēra draugu aiz rokas. — Labāk atstāj, kā ir. Man liekas, būs labāk, ja neviens neuzzinās, ka mājā kāds ir.
Kristiāns tā savādi paraudzījās uz to pusi, kur vajadzēja stāvēt Martam.
— Šeit taču neviena cita nav, — viņš sacīja.
Marts brīdi vilcinājās, pirms atbildēja:
— Zinu, bet tomēr. Ņem labāk manu lukturi. Un centies nelaist gaismu logā.
Kristiāns paņēma lukturi un, spīdinādams gaismas apli sev priekšā, sāka pārstaigāt māju. Tukšajā mājā zēnu soļi skanēja neierasti skaļi, un Kristiānām likās, ka ikviens, kas atrastos mājai tuvumā, viņus sadzirdētu.
Zēni izstaigāja visas istabas, bet nekā neparasta nemanīja. Viss bija tā, kā viņi rudenī pirms pārvākšanās uz pilsētu bija atstājuši.
Visbeidzot Kristiāns ar Martu pameta māju, un Kristiāns atkal aizslēdza ārdurvis.
— Nekā tur nav, — Kristiāns noteica, atsēzdamies uz lieveņa un izslēgdams lukturi.
Ārā bija jau pilnīgi satumsis, un tik tikko varēja saskatīt koku galotnes pret nedaudz gaišākajām debesīm. Lietus bija pārstājis, un viss bija ļoti kluss. Kristiāns pavērās uz vietu pagalma viņā malā, kur kā liels, melns kukurznis kvernēja šķūnis.
— Jāiet palūkot, varbūt tas nezin kas būs paslēpts šķūnī, — Kristiāns noteica un piecēlās kājās.
— Tādā tumsā? — iesaucās Marts. — Nezinu, bet man liekas, ka ir jau vēls. Uzspīdini gaismu uz mana pulksteņa!
Kristiāns tā arī izdarīja, un Marts nosvilpās.
— Ir jau pusastoņi! Mums vēl jātiek atpakaļ.
— Paspēsim. Vispirms mums jāizpēta šķūnis. — Kristiāns apņēmīgi devās uz šķūni. Marts brīdi šaubījās, tad sekoja draugam.
Ticis līdz šķūnim, Kristiāns paspīdināja lukturi uz durvīm un iebāza varenajā slēdzenē tikpat varenu atslēgu.
— Oho! — atzinīgi ieteicās Marts un ieķiķinājās. — Tā jau izskatās kā saglabājusies no tava atslēgu meklētāja laika…
