— Bet kāpēc viņa to turēja jūsu šķūnī?! — Marts nespēja rimties.
Kristiāns būtu bijis gatavs atdot kaut savu jauno fotoaparātu, lai
to uzzinātu.
Tālāk zēni gāja klusēdami, uzmanīgi raudzīdamies lejup, jo neparastajā apgaismojumā ceļš izskatījās gaužām grumbuļains, tā ka vajadzēja iet piesardzīgi, lai nepakluptu.
— Mierīgs vakars, — noteica MartsJ
Patiešām, nebija manāma ne pūsmiņa, un, šķiet, arī putni jau bija devušies pie miera. Spriežot pēc zvaigžņu pilnajām debesīm, arī mākoņi bija izklīduši… Piepeši Kristiāns sastinga.
— Ei, kas tā par skaņu?
— Man liekas, tas ir vilciens, — ieklausījies secināja Marts.
Zēni stāvēja un klausījās. Cauri tumsai izlauzās šalkoņa, kādu patiesi varētu radīt iztālēm braucošs vilciens.
— Jā, jādomā, tā arī ir, — Kristiāns piekrita un pavērās augšup.
— Ha, paskat! Zvaigznes pazudušas!
Marts arī palūkojās augšup — patiešām. Acīmredzot bija strauji apmācies, jo zvaigznes vairs nebija manāmas. Nebija pat izšķirams, kur beidzas egļu galotnes un sākas debesis, viss bija vienlīdz tumšs.
— Kris, ejam ātrāk! — mudināja Marts. — Man liekas, ka mēs dikti velkamies.
Zēni pielika soli. Tad šalkoņa, kas jau bija pierimusi, atkal pieņēmās spēkā, un šoreiz likās, ka tā virzās aizvien tuvāk. Zēni kā sarunājuši apstājās un mēģināja saprast, no kurienes skaņa nāk.
— Zini, man liekas, ka tas tomēr nav vilciens, — noteica Kristiāns, brīdi klausījies. Pa to laiku savādā šalkšana bija kļuvusi vēl skaļāka.
— Jā, vilcienam vajadzētu būt pavisam citā pusē, — piekrita Marts. — Ja vien mēs neesam nomaldījušies…
Kristiāns neizpratnē palūkojās uz draugu.
— Kā gan mēs būtu varējuši nomaldīties, mēs taču visu laiku gājām pa ceļu!
— Nu bet varbūt mēs kaut kur nepareizi nogriezāmies…
— Mēs nevarējām nekur nogriezties. Šis ceļš ved tikai uz mūsu mājām, un citi ceļi no tā neatzarojas. Varb…
Viņš aprāvās pusvārdā, jo aiz muguras piepeši atskanēja drausmīgs krakšķis. Zēni metās skriet, un jau pēc mirkļa kaut kas brākšķēdams nogāzās zemē tieši aiz viņiem.
— Jēziņ, Kris, kas tas bija? — noelsās Marts un uzspīdināja lukturīti.
Pāri ceļam kā savāds, zaļš tilts gulēja milzu egle. Tās kuplie zari tagad mirka dubļos, bet galotne iesniedzās brikšņos otrpus ceļam.
— Kris? — bailīgi ieteicās Marts. — Man liekas, ir sākusies vētra.
Kristiāns vēl aizvien neticīgi lūkojās uz nogāzto egli. Tikmēr šalkoņa bija pārņēmusi visu apkārtni, un nu patiesi bija skaidrs, ka to rada koki, kas šūpojas vējā. Dīvaini, bet zēni uz ceļa nejuta ne vēja pūsmiņas.
— Nesaprotu, — ieteicās Kristiāns, bet pēkšņa vēja brāzma iecirtās viņam tieši sejā, aizraujot elpu. Pēc tam vējš ieklupa nogāztajā eglē un sāka bez žēlastības to pluinīt. Zari lūza krakšķēdami.
Tikmēr vējš, kas kaukdams plosījās pa augsto koku galotnēm, bija nolēmis sūtīt lejup vēl vienu brāzmu, un tā ieklupa ceļmalas krūmos.
Tic švīkstēdami protestēja un liecās līdz pat zemei pāri ceļam, tā ka /cni, kas nu jau bija metušies pusskriešus, pāris reižu pat sapinās noliektajos zaros. Paskriet bija grūti, jo brāzmas uznāca aizvien biežāk. Abi puikas centās pēc iespējas ātrāk nokļūt stacijā.
— Dīvaini, ka nelīst, — skrējienā aizelsies, ieteicās Marts.
Tiklīdz zēns bija to pateicis, no debesim sāka gāzties dzīvs ūdens.
Acumirkli jau tā dubļainais ceļš pārvērtās dubļu jūrā, un puikas ar grūtībām tika uz priekšu, laiku pa laikam līdz pat ceļiem ieklupdami kādā dziļākā peļķē.
Tad, tikpat spēji kā sācies, lietus mitējās, un likās, ka arī vētra ir atkāpusies. Šalkoņa vēl aizvien bija dzirdama, bet tagad šķita attāla. I )īvaini, ka tā nebija vis devusies uz priekšu, bet it kā pagriezusies atpakaļ, no kurienes nākusi.
— Fū! — noelsās Kristiāns un, novilcis slapjo jaku, izgrieza to.
Kristiānām likās, ka tur, gabaliņu tālāk, ir gaišāks.
— Man liekas, mēs esam jau pavisam tuvu, — viņš sacīja. — Paskaties, tur priekšā… — Taču zēns nepaspēja pabeigt teikumu, jo kaut kas rēkdams izlēca no krūmiem un metās viņam virsū. Marts sagrāba draugu aiz piedurknes un parāva malā, bet tajā pašā mirklī atskanēja klusināts sprakšķis un rēcošais zvērs nokrita zemē un palika nekustīgi guļam.
Kristiāns ar Martu izbīlī trīcēdami pavērsa lukturīti uz to pusi, kur bija nokritis zvērs, un abiem prātā bija viena doma — tūlīt viņi atkal ieraudzīs pelēko, spalvaino radījumu ar oranžajām acīm. Taču tas, ko abi ieraudzīja, bija kas cits.
Uz ceļa viņu priekšā gulēja zaļš, krokodilam līdzīgs radījums. Tas līdzinājās nelielam terjeram ar muskuļotu, spēcīgu augumu, ko viscaur klāja pinkaina sūnas krāsas vilna. Iegarenais, niknumā atieztais purns un spēcīgā aste stipri līdzinājās krokodilam, bel kājas bija nedaudz garākas, ar četriem asiem nagiem.
Kristiāns ar Martu, pilnīgi apstulbuši, blenza uz beigto dzīvnieku, nespēdami ne pakustēties, kad no krūmiem atskanēja draudzīgs:
— Hei!
