— Tagad man ir skaidrs, kur tu vienmēr nozūdi, — Reinas tante noteica. — Vienalga, uz cik īsu brīdi mēs būtu ieradušies, tu aizvien pamanies pusi dienas nozust…
Niks noraustījās, un kopā ar viņu to darīja arī busiņš, pēkšņi mezdamies uz priekšu tādā izklupienā, it kā tam būtu jāpārlec kādam uz ceļa nokritušam lavas bluķim.
— Reinas tante, — Niks teica tik lūdzoši vainīgā balsī, ka visiem bija jāsmejas. — Bet tas taču ir iespējams tikai šeit!
— Kā tad, kā tad, — nomurmināja Reinas tante, raudzīdamās taisni uz priekšu, uz ceļu, kas vijās pa to pašu vientulīgo lauku, pa kuru viņi nu jau brauca labu brīdi. Vēl brīdi vēlāk viņi izbrauca cauri Arnarstapi pilsētiņai un devās kalnu grēcļas virzienā. Liela un varena tā slējās viņu priekšā, un kalnu grēdas centrālās daļas virsotni klāja sniegs. Drīz viņi bija sasnieguši kalnu un pa diezgan šauru ceļu virzījās ieslīpi augšup.
Beidzot Reinas tante atjēdzās no sava sastinguma un neslēptā sašutumā vērsās pie Nika.
— Un ko tu, cienītais, tagad dari?! — viņa iesaucās.
— Kā ko? — nesaprata Niks. — Braucu augšā!
— Jā, tas nu tā kā būtu skaidrs, — sarkastiski noteica Reinas tante. — Bet kāda velna pēc tu to dari? Pa šo ceļu taču nevar braukt ar tādu sagrabējušu autobusu kā šis! Te ir vajadzīgs, vismaz džips!
— Nieki! — attrauca Niks, no saspringuma izbāzis mēles galiņu un atkal pārliecies pāri stūrei, it kā tā varētu labāk saskatīt ceļu. — Viens divi, un augšā būsim.
Tajā pašā mirklī busiņš ierūcās un sāka zaudēt ātrumu. Niks ieslēdza zemāku pārnesumu un iespieda gāzes pedāli grīdā. Iekaukdamies busiņš metās uz priekšu, un salonā atkal varēja sajust sviluma smaku.
Reinas tante ievaidējās un palūkojās uz aizmugurē sēdošajiem.
— Vai visi ir piesprādzējušies? — viņa vaicāja, un bērni pamāja.
Kristiānām, kas šajā brīdī atradās ārmalā un tagad bija spiests
noraudzīties, kā viņi ceļas aizvien augstāk un augstāk, gan šķita: ja Niks zaudētu kontroli pār busiņu, no piesprādzēšanās būtu maz labuma.
— Kā kaut kas tāds vispār var ienākt prātā? — Reinas tante turpināja protestēt.
— Mēs taču teicām, ka dosimies pabraukāties ar sniega močiem, — taisnojās Niks. — Un to var darīt tikai augšā.
— Biju iedomājusies, ka augšā brauksim ar kādu no Larsa džipiem, nevis ar šo cirka furgonu! — iesaucās Reinas tante.
Un tomēr, par spīti Reinas tantes neticībai busiņa spējām pārvarēt kalnu, viņi lēni, bet neatlaidīgi rāpās aizvien augstāk un augstāk. Kristiāns, Marts, Linda un Tīna sajūsmināti vēroja mežonīgo ainavu, kas pletās zem viņiem. Tas bija milzīgs lavas lauks, noaudzis ar kumšķaino Islandes zāli, ar izklaidus guļošiem melniem lavas bluķiem. Attālāk varēja redzēt okeānu, un tas viss kopā radīja neparastu izjūtu, it kā viņi atrastos pašā zemes malā.
Reinas tante šķita samierinājusies ar likteni un vairāk neko neiebilda — un tas jau arī būtu bijis bezjēdzīgi, jo tagad viņi varēja doties tikai uz priekšu. Ar busiņu apgriezties uz šaurā ceļa nekādi nebūtu bijis iespējams.
— Larss ar sniega močiem mūs gaidīs augšā, — ieteicās Andris.
— Es teicu, lai viņš paķer bērniem arī kādas siltākas drēbes, jo viņiem jau diez vai kas tāds būs bijis līdzi.
Reinas tante tikai klusējot pamāja ar galvu, nenovērsdama skatienu no ceļa. Šķita, ka viņa ar visu gribasspēku cenšas busiņu noturēt uz
tā. Tomēr Niks patiesi bija sava uzdevuma augstumos, un pēc kāda brīža viņi bija uzbraukuši līdz vietai, kur sākās ledājs. Visapkārt pletās sniega klajums, un bērni sajūsmināti vēroja iebraukšanu no vasaras ziemā.
— Ahā, un redz, kur arī Larss! — apmierināti noteica Niks, nedaudz atslābinādams stūres tvērienu un pamādams uz priekšu.
Gabaliņu tālāk stāvēja džips ar neparasti lieliem riteņiem, un šķita, ka korpuss tam pacelts nedaudz augstāk kā parasti. Džipam bija piekabe, kurā acīmredzot tikuši atvesti sniega motocikli. Tagad tie bija izkrauti un sarindoti džipam līdzās.
— Veseli pieci, oho! — sajūsmināts iesaucās Marts.
— Nu, jūsu jau ari ir vesels bars, — noņurdēja Reinas tante. Viņa acīm redzami nebija sajūsmā par puišu sarūpēto izklaidi.
— Mēs visi kopā esam vesels bars, — izlaboja Niks. — Mēs visi brauksim.
— Es nu gan nebraukšu, — stingri noteica Reinas tante, bet Niks tikai atmeta ar roku.
— Brauksi, brauksi, — viņš labvēlīgi attrauca, tā ka Kristiāns nenoturējās un iespurdzās. — Tev tas noteikti vismaz vienreiz jāpamēģina — varbūt tad sapratīsi, kāpēc es katru reizi šeit nozudu.
— Šaubos gan, — skeptiski noteica Reinas tante, taču vairs neiebilda. Acīmredzot viņa bija nospriedusi, ka laist bērnus vienus pašus būtu ļaunāk nekā viņas vecumā ļauties šādai avantūrai.
Kad viņi bija apstājušies blakus džipam, no tā izlēca milzīga auguma jauns vīrietis un, uzsmaidījis atbraucējiem, pamāja ar dūrainī tērptu roku. Viņš bija ģērbies kā ziemā — sarkanā, polsterētā jakā, slēpošanas biksēs un biezu, adītu cepuri galvā. Seja viņam bija tumsnēji sarkanīga, kā vēja aprauta, bet no cepures līda ārā pāris blondu matu cirtu.
