Kad visi bija piesprādzējušies, Niks uzsāka braukt ar tādu uzrāvienu, ka visi atkrita atpakaļ savos sēdekļos. Mašīna rūca aiz piepūles un rāvās uz priekšu tā, ka salonā sāka smirdēt pēc sadeguša sajūga. Kad tas bija noticis pirmo reizi, Kristiāns nodomāja, ka Niks vienkārši nav pieradis pie šis mašīnas. Bet, kad tas atkārtojās regulāri, zēns saprata, ka tāds gluži vienkārši ir Nika braukšanas stils.
Un tas vēl ne tuvu nebija viss. Ar šādu sparu uzsācis braukt, Niks kādu bridi brauca samērā mierīgi, bet tad, piepeši pamanījis kādu neparastu klinti vai dīvainas formas mākoni, sāka to vērot, absolūti aizmirsdams, ka vada auto. Tādos brīžos Reinas tante sāka klusi kaut ko murmināt, kas Kristiānām izklausījās pēc lamāšanās, bet, kad Niks vēl aizvien nereaģēja, ņēma un spēji uzšāva viņam ar plaukstu pa plecu, iesaukdamās:
— Nē, nu patiešām!
Niks tad aizvien salēcās un iespieda gāzes pedāli grīdā, un atkal busiņš rūkdams izmisīgi šāvās uz priekšu, atsviezdams visus atpakaļ.
Andris par to, šķiet, tikai uzjautrinājās, bet Lindai, tāpat kā Reinas tantei, šāda braukšana nešķita īsti baudāma.
— Tā, tūlīt kāds no mums sev mēli nokodīs, — meitene ieteicās pēc kārtējā uzrāviena.
— Nenokodīs, ja lieki nepļāpās, — attrauca Miks, apņēmīgi atvēris matemātikas uzdevumu burtnīcu. Tajā pašā mirklī Niks spēji nobremzēja, un burtnīca izlidoja Mikam no rokām un, atsitusies pret priekšējo sēdekli, nokrita zemē.
— Nu re nu, — apmierināti komentēja Linda. — Pļāpā vai nepļāpā, nekas labs te nav sagaidāms.
— Viss tiek kontrolēts! — uzbudinājumā pārliecies pār stūri, it kā piedalītos vietēja mēroga autorallijā, sauca Niks. — Galvenais — piesprādzējieties, mīlīši, piesprādzējieties! Un viss būs vislabākajā kārtībā!
Tā kratīdamies un raustīdamies, viņi brauca cauri ar zāli apaugušajiem lavas laukiem, līdz ceļa malās parādījās pirmās mājas.
— Kas šī ir par vietu? — vaicāja Kristiāns.
— Arnarstapi, — atteica Andris. — Tulkojumā tas nozīmē — Ērgļu klintis. Vai redzat šo kalnu? — Andris pamāja uz kalnu, kas slējās tepat netālu. — Tas ir Stapefell kalns. Bardara sāga stāsta, ka senos laikos kalna ziemeļu puses alās esot dzīvojis puscilvēks, puscilvēkēdājs.
— Kas tas ir — puscilvēkēdājs? — gribēja zināt Tīna. — Vai tāds, kas ēd puscilvēkus?
Niks iesprauslājās, bet Kristiāns atkal sabozās.
— Paldau, — viņš ieteicās. — Es saprotu, ka par šīm vietām ir daudz interesantu teiksmu, bet varbūt var stāstīt par mazāk briesmīgām?
Andris palūkojās atpakaļ un nedaudz piesarka.
— Ak jā, protams, — viņš paklusi atsaucās. — Protams, kāpēc gan ne…
— Aizbrauksim tagad uz veco labo laivu piestātni! — pēc mirkļa jautri iesaucās Niks, pārtraukdams neveiklo klusumu, kāds bija iestājies pēc Kristiānā aizrādījuma. — Tur arī ir šis tas interesants apskatāms.
Busiņš, bremzēm kaucot, iemetās kādā no sānceļiem un turpināja braucienu jūras virzienā, atstājot aiz muguras kalnu ar visām tā puscilvēka, puscilvēkēdāja alām…
Drīz vien busiņš neierasti vienmērīgi nobremzēja un piestāja ceļa malā.
— Varam izkāpt un izlocīt kājas, — pagriezies atpakaļ, sacīja Niks.
— Tikai vējš gan šeit, brīdinu jau tagad, varētu būt vēl spēcīgāks nekā
pirmīt. Raugieties, ka jūs neiepūš jūrā! — Un noķiķinājis viņš ar vienu lēcienu bija laukā no mašīnas.
Arī Spoks, noguris no nepārtrauktās raustīšanās braukšanas laikā un Tīnas ciešā tvēriena, metās ārā. Tā kā Spoku piesprādzēt nebija iespējams, Tīna visu brauciena laiku bija viņu nogrābusi diezgan ciešā satvērienā, lai suns kādā no straujajiem bremzēšanas vai uzrāvienu manevriem neaizlidotu pa gaisu. Un tas sunim bija pagalam apnicis. Līksmi riedams, viņš riņķoja ap Reinas tanti un Tīnu. Abas, rokās sadevušās, bija devušās uz priekšu krasta virzienā.
Arī pārējie devās viņām nopakaļ. Pagājušies nedaudz uz priekšu, viņi nonāca pie stāvas kraujas, kur tālu lejā skalojās jūra. Taču paši dīvainākie bija krasta klinšu veidojumi — vairākas ieapaļas arkas, kurām cauri skalojās jūra. Šķita neparasti, ka kaut kas tāds ir varējis izveidoties pats no sevis, un Kristiāns sevi pieķēra iztēlojamies, kā sensenos laikos milzu troļļi ar kaltiem apstrādā klintis, līdz izveidojas šie neparastie vārti. Tā aizsapņojies, Kristiāns bija devies gar pašu klints malu uz priekšu, atstādams pārējos tālu aiz muguras. Vējš gaudoja cauri klintīm, un visriņķī klaigāja dažnedažādi jūras putni. Kristiāns atcerējās, ka Arnarstapi tulkojumā nozīmē “Ērgļu klintis”, un tagad pilnībā tam piekrita.
