Kad Kristiāns beidzot atkal pacēla acis augšup, viņš saprata, ka ir aizgājis diezgan tālu. Cauri vēja kaukoņai zēnam šķita, ka pārējie viņu sauc. Paskatījies atpakaļ, labu gabalu tālāk viņš redzēja visus draugus, Reinas tanti ar Tīnu pie rokas, Niku plīvojošā, sarkanā šallē un gabaliņu nostāk arī Andri. Marts viņam pamāja, un Kristiāns pamāja pretī. Tad zēns devās atpakaļ pie pārējiem, saliecies pret spēcīgo vēju, kas, šķiet, patiešām mēģināja viņu no klints iepūst jūrā. Taču, kad viņš nonāca atpakaļ pie mašīnas, pārējie nez kur bija izklīduši. Tepat slaistījās vienīgi Miks, izskatīdamies pamatīgi nosalis un acīm redzami ilgodamies tikt atpakaļ mašīnas siltajā salonā.
— Kur tad visi palikuši? — brīnījās Kristiāns. — Vēl tikko bija
šeit.
— Jā, tikko vēl bija, — klabinādams zobus, apstiprināja Miks.
— Taču Niks ierosināja aiziet apskatīt vēl kādu no tālākajām klintīm, un Marts, Linda un Andris aizgāja viņam līdzi. Bet Reinas tante un Tīna tepat kaut kur ir.
Un tur jau viņas abas nāca, Spokam spriņģojot pa priekšu. Tīna, ieraudzījusi brāli, skrēja viņam pretī.
— Tādas smukas klintis! — meitene sajūsmināti sauca. — Un putniņi arī smuki!
Kā piekrizdams, viens no “putniņiem”, kas izskatījās pēc gigantiskas kaijas, nelabi ieķērcās tieši viņiem virs galvām un, asi švīkstinādams spārnus, aizlaidās uz klinšu pusi.
Tikmēr Reinas tante arī bija pienākusi.
— Iešu pasaukt pārējos, — viņa, drebinādamās tāpat kā Miks, sacīja. — Vējš pārāk negants, apaukstēsieties vēl. Pieskati Tīnu! — viņa vēl piekodināja un devās tajā virzienā, kur pirmīt bija aizgājuši Niks, Andris un Marts ar Lindu.
— Nu, ko tu par to visu saki? — lēkādams no vienas kājas uz otru, lai cik necik sasildītos, vaicāja Miks.
— Par ko? — pārvaicāja Kristiāns. — Par Islandi vai par imago būšanu?
— Par visu, — attrauca Miks.
— Šeit ir skaisti, — domīgi sacīja Kristiāns. — Nekad nebūtu domājis, ka reiz nokļūšu šādā vietā. Turklāt vēl šādā veidā…
— Jā, lidmašīniņa mums bija pa pirmo, vai ne? — smējās Miks.
— Ja vēl man patiktu lidošana kā tāda, tad varētu teikt, ka bija izcili.
— Bet, kas attiecas uz visu pārējo… — it kā nebūtu ticis pārtraukts, turpināja Kristiāns. — Tas viss vēl aizvien ir vairāk nekā dīvaini. Es biju iedomājies, ka varbūt šeit kaut kas kļūs skaidrāks, bet šķiet, ka notiek gluži otrādi.
— Kas tev nav skaidrs? — nesaprata Miks. — Man viss ir skaidrs. Markuss ir prom, un mēs braucam ekskursijā, lai nevajadzētu kvernēt Reikjavīkā, tajā pazemes bunkurā. Manuprāt, viss ir forši.
— Forši varbūt, bet skaidrs gan nav nekas, — sprieda Kristiāns.
— Viņi tagad ved mūs ekskursijā, it kā pašiem nebūtu nekā svarīgāka, ko darīt… Un kas notika ar to Markusu, kāpēc viņam bija tik steidzami jāaizbrauc? Un vai tiešām vecais Gardars, kas mūs sagaidīja, nespētu izdarīt to pašu, ko bija plānojis Markuss?
Tādi jautājumi jau kopš pašas Reikjavīkas bija malušies Kristiānām pa galvu, taču šķita, ka vismaz šajā trijotnē viņš ir vienīgais, kuru tas nodarbina.
Miks ar Tīnu abi cieši lūkojās kaut kur ceļa virzienā.
— Reinas tante, — beidzot sacīja Tīna. — Viņa mūs sauc.
Arī Kristiāns palūkojās turp, un patiešām — kādu gabalu tālāk uz ceļa stāvēja Reinas tante un, mādama ar roku, aicināja viņus pie sevis.
— Kas tad nu? — nobrīnījās Kristiāns. — Man likās, ka visi aizgāja uz citu pusi.
— Man arī tā likās, — piekrita Miks. — Bet varbūt arī tur ir kāds ievērības cienīgs objekts, kāds troļļu akmens vai kas tamlīdzīgs. — Zēns iesmējās.
Tīna jau metās pie Reinas tantes, un zēni devās viņai pakaļ. Spoks, domādams, ka tā ir kāda tieši viņa priekam izdomāta rotaļa, jautri riedams, lēkāja te uz priekšu, te atpakaļ.
Dīvaini, bet Reinas tante nesagaidīja, kamēr bērni viņu panāks, bet pagriezās un devās pa ceļu prom, tikai pamezdama ar roku, lai viņai seko. Viņa gāja diezgan straujā solī, bet Tīna viņu jau gandrīz bija panākusi. Te piepeši Reinas tante nogriezās no ceļa, metās aiz kādas klints ceļa malā un nozuda skatienam.
— Kas tie par jokiem? — noteica Kristiāns un, nojauzdams ko nelabu, metās skriešus. Tikmēr Tīna, būdama labu gabalu priekšā, arīdzan jau bija nozudusi aiz klints. Kad Kristiāns pēc brīža sasniedza klinti, aiz tās stāvēja viena pati Tīna un izbrīnījusies raudzījās visapkārt.
— Nezinu, kur viņa palika, — Tīna sacīja. — Viņa te atnāca, un tad viņas vairs nebija.
Arī Kristiāns apstulbis raudzījās uz visām pusēm. Patiešām, bez viņa, Tīnas un Spoka šeit nebija nevienas dzīvas dvēseles. Pēc mirkļa viņiem pievienojās Miks un rādīja tikpat apstulbušu seju kā visi pārējie.
— Kur tad Reinas tante? — viņš jautāja.
Reinas tantes šeit pilnīgi noteikti nebija. Klints, aiz kuras viņa bija nozudusi, stāvēja vientuļa, līdzena lauka vidū, un šeit pie labākās gribas nebija iespējams nekur paslēpties, pat ja viņai būtu bijis tāds nodoms.
— Viņas šeit nav, — noteica Kristiāns un piebilda: — Un acīmredzot nav arī bijis.
