Spēles meistars полностью

—   Izskatās pēc īsta vikinga, — Linda, neslēpjot sajūsmu, nočuk­stēja, un Andris, to sadzirdējis, iesmējās.

—   Tā jau arī ir. Ja vispār mūsdienās vēl kādu var saukt par vikingu tiešo pēcteci, tad Larss tāds visnotaļ ir. Un lai tikai kāds pa­mēģina to apšaubīt, Larss tūliņ to atspēkos ar sava ciltskoka izklāstu līdz sazin kurai paaudzei.

Kristiāns caur automašīnas logu vēroja, kā vējš ik pa laikam uz­rauj augšup kādu sniega vērpeti un tad nikni triec to pāri sniegota­jam klajumam. Automašīnas stikli iekrakšķējās vien, kad tajos ietrie­cās kārtējā vēja brāzma, un Kristiāns nopriecājās, ka Larss ir paņēmis viņiem papildu apģērbu. Bija skaidrs, ka tajā apģērbā, kas mugurā pašlaik, ar sniega motocikliem braukt nevarēs.

Larss atvēra džipa bagāžnieku un, izvilcis no tā palielu somu, nesa to uz busiņu. Andris atvēra mašīnas durvis, un tūliņ salonā iemetās ledaina, kaucoša vēja brāzma. Tīna pat iekliedzās, bet Spoks, sabozis spalvu, īsi ierējās. Larss kaut ko teica islandiski, un Andris viņam atbildēja. Tad Andris paņēma no Larsa lielo somu un atkal aizvēra mašīnas durvis. Visi atviegloti uzelpoja, un Reinas tante iesmējās.

—   Nu, vai neesat pārdomājuši? Vēl joprojām gribat vizināties ar sniega motocikliem?

—   Gribam gan, — puikas apstiprināja vienbalsīgi, tikai Tīna ar Lindu klusēja.

—   Būs forši, ticiet man, — iesmējās Niks. — Arī meitenēm no­teikti patiks, — viņš piebilda, saprazdams, ka sajūsma nav visiem bērniem vienāda. — Galvenais ir pareizi sadalīties pa pāriem. Tā, tū­liņ padomāsim… — Pavērsis skatienu atpakaļ, viņš kā ziņkārīgs ko­vārnis izstiepa kaklu un blenza uz bērniem, itin kā redzētu tos pirmo reizi. Spokam tas likās ļoti aizdomīgi, un viņš ieņurdējās.

—  Tā, tā, tā, — Niks murmulēja. — Mums ir trīs puikas un divas meitenes, turklāt viena pavisam maziņa.

—   Un Spoks, — piebilda Tīna.

—   Un Spoks, — izklaidīgi piekrita Niks. — Spoks?! — viņš pie­peši iesaucās. — Vai Spoks arī brauks?

—   Spoks var braukt ar mani, — sacīja Kristiāns. — Iebāzīšu viņu jakā, gan viņš nekur nespruks.

—   Izklausās gana labi, — piekrita Niks. — Tad nu tā. Mēs esam četri pieaugušie un pieci bērni. Tikai jāizdomā, kā labāk sadalīties.

—   Mēs ar Kristiānu varētu braukt kopā, — ieminējās Marts. — Es laukos esmu braucis ar tēta mopēdu, tā ka tas man nav nekas jauns.

—   Ak tā… — novilka Niks. — Nu, tas patiešām nav nekas sarež­ģīts, domāju, tu tiksi galā.

—   Un mēs ar Lindu varētu braukt kopā, — strauji ieminējās Miks, sajuzdams, ka nosarkst. Cerēdams, ka neviens to nepamanīs, viņš šķietami vienaldzīgi pavērās laukā pa logu.

Linda, to dzirdēdama, pārsteigta paraudzījās uz zēnu. Tad viņa paraustīja plecus.

—   Manis pēc, varam braukt kopā. ja tikai tu neliksi man stū­rēt, — viņa piebilda.

—   Protams, ne, — Miks priecīgs apliecināja.

Kristiāns ar Martu dziļdomīgi saskatījās, un Kristiāns tik tikko valdīja smīnu. Kas to būtu domājis, ka Mikam patīk Linda… Līdz šim nevienam par to nebija bijis ne jausmas, bet bez iemesla neviens šādi nesarkst. Linda, kas vai nu nebija nekā manījusi, vai arī izlikās, ka nemana, palīdzēja Andrim izkrāmēt Larsa atnesto somu.

Tā bija pilna ar apģērbu — ziemas jakām, cepurēm un cim­diem —, un Andris ar Lindu tagad vilka apģērbus citu pēc cita no somas laukā un pēc acumēra izdalīja pārējiem.

—   Izskatās, ka jūs jau esat sadalījušies pa pāriem, — apmulsis noteica Niks. — Tādā gadījumā es ņemšu pie sevis Tīnu, bet Andris lai brauc ar Reinas tanti. Larss brauks visiem pa priekšu un rādīs ceļu.

Reinas tante domīgi cilāja Andra pasniegto apģērba gabalu — tumšzilu dūnu jaku, varbūt mēteli. Izskatījās, ka Reinas tantei tas va­rētu būt stipri par šauru. Acīmredzot arī Reinas tante tā domāja, jo sniedza to atpakaļ Andrim.

—   Kas tur vēl ir? — viņa vaicāja. — Jābūt taču vēl kaut kam. Šis varbūt der Nikam, bet ne jau man. Ja nu vienīgi pirms gadiem trīs­desmit, — viņa piebilda.

—   Vairāk nekā diemžēl nav, — sacīja Andris, rādīdams tukšo somu. — Būs vien jāiztiek ar to pašu.

Reinas tante, neapmierināti bubinādama, mēģināja iespraukties jakā, un, kad bija to izdarījusi, Niks nenocietās un iespurdzās.

—   Tu tikai neapvainojies, — viņš teica irgodamies, — bet izska­tās, it kā tu būtu nočiepusi jaku kādam bērnam.

Iesmējās arī pārējie. Reinas tante bubināja vēl niknāk, tomēr jaku atstāja mugurā, jo nekas cits viņai neatlika.

Pārējiem jakas derēja kā uzlietas, izņemot Tīnu, kurai tā bija ne­daudz par lielu. Bet Linda atrotīja piedurknes, un tad jau izskatījās pavisam labi.

Kolīdz viņi izkāpa no mašīnas, ledainais vējš acumirklī iecirtās Kristiānām sejā, tā ka no acīm izsprāga asaras. Toties jaka acīmre­dzot bija vēja necaurlaidīga, jo, kaut arī vējš mēģināja izpurināt no tās visu siltumu, tas neizdevās, un Kristiāns ar nepacietību gaidīja, kad varēs sēsties uz sniega motocikla.

Larss atkal kaut ko meklēja džipa bagāžniekā un pēc brīža devās pie atbraucējiem ar vēl vienu somu.

—   Brilles un uzpurņi, — Niks skali auroja cauri vēja kaukoņai.

—   Bez tiem nekur.

—   Ko viņš teica? — Marts kliedza Kristiānām ausī. — Kādi uz­purņi?