— Tagad viss ir pilnīgi skaidrs. Mums jābrauc gar šo sienu šajā virzienā, — viņš izklaidīgi pamāja uz priekšu, — līdz sasniegsim ceļu. Un tad jābrauc gar ceļu uz leju, līdz piebrauksim tieši pie mūsu mašīnām.
— Lai nu tā būtu, — noteica Reinas tante un devās atpakaļ uz savu motociklu. Arī pārējie ieņēma savas vietas, un atkal Niks ar Tīnu brauca pa priekšu, rādīdams visiem ceļu.
Viņi nebija braukuši ne piecas minūtes, kad Niks atkal nobremzēja, tā ka Kristiāns gandrīz ietriecās viņa braucamajā. Un, tikai apturējis motociklu, zēns ieraudzīja ceļu, kas bija tā aizputināts, ka neko daudz neatšķīrās no pārējā sniegotā lauka. Bija pilnīgi skaidrs, ka, nepazīstot šīs vietas un lielā ātrumā braucot, zēni būtu mierīgi varējuši pārbraukt tam pāri, to pat nepamanot.
— Nu, ko es teicu! — uzvaroši sauca Niks. — Vēl pāris minūšu, un būsim klāt! — Atkal iedarbinājis motociklu, viņš devās lejup gar ceļu, zēniem un Andrim ar Reinas tanti braucot viņam pa pēdām.
Drīz Kristiāns tālumā kaut ko pamanīja. Bija grūti precīzi pateikt, kas tas ir, bet, zinot, ka kaut kur tuvumā jābūt Larsa džipam un viņu autobusam, zēns pieņēma, ka tas arī ir tas, ko viņš redz. Arī Niks uz priekšā braucošā motocikla bija tos pamanījis un uzvaroši pavicināja gaisā roku. Vēloties pēc iespējas ātrāk nokļūt pie mašīnām, viņi sāka braukt ātrāk, un Kristiānām šķita, ka nu jau kuru katru brīdi viņi būs Idāt.
Taču dīvaini — kaut ari mašīnu aprises kļuva skaidrākas, šķita, ka tuvāk viņi tā arī netiek.
Un tad vienā brīdī tumšie objekti priekšā ņēma un izgaisa.
Niks tā apstulba, ka atkal strauji nobremzēja, un Kristiāns ar Martu un Andris ar Reinas tanti nobremzēja viņam blakus.
— Kas tie par jociņiem? — Niks sauca, apstulbis vicinādams rokas uz visām pusēm. — Es taču redzēju mašīnas! Un ceļš arī aizvien ir tepat, tā ka apmaldījušies neesam.
— Tu arī redzēji mašīnas? — jautāja Marts. Sēdēdams Kristiānām aiz muguras, viņš uz priekšu nebija skatījies.
— Nūja, — apliecināja Kristiāns. — Sākumā es nevarēju saprast, kas tas ir, bet vēlāk kļuva skaidrs, ka tās ir abas mūsu mašīnas.
— Kāds stulbums! — Niks sodījās. — Es patiešām nesaprotu…
Brīdi viņš stāvēja, apjukumā kodīdams sava sejas aizsega malu,
tad uzlēca atpakaļ motociklā.
— Neko darīt, braucam tālāk! Es neko labāku izdomāt nevaru. — Un, tā kā visi pārējie klusēja, acīmredzot arī nespēdami piedāvāt ko citu, Niks iedarbināja motociklu un sāka lēnām braukt. Pārējie viņam sekoja.
Kristiāns blenza baltajā tālumā, mēģinādams kaut ko saskatīt, bet tur nebija nekā, ko redzēt. Tomēr pēc laika viņš atkal pamanīja tālu priekšā tādu kā tumšumu. Noteikti ari Niks to redzēja, bet šoreiz viņš vairs roku gaisā nevicināja.
Arī Kristiāns samērā neticīgi lūkojās tumšajā plankumā, kas auga aizvien lielāks, gaidīdams, ka tas kuru katru mirkli izgaisīs. Taču šoreiz tas neizgaisa. Gluži otrādi — drīz vien zēns varēja pavisam skaidri saskatīt abas mašīnas, un vēl pēc brīža viņi bija klāt.
No pārējiem nebija ne miņas, bet Niks, nolēcis no motocikla, rādīja uz kaut ko sniegā.
— Viņi mūs ir meklējuši! — viņš iesaucās. — Šīs sliedes ir pavisam svaigas, vējš tās nav vēl aizputinājis. — Viņš izrāva no jakas iekškabatas mobilo tālruni un nolamājās.
— Nu protams! Zonas nav! Vajadzēja paņemt rācijas, es taču Larsam teicu…
— Vai kādam ir mašīnas atslēga? — vaicāja Reinas tante, nākdama pie Nika. Izskatījās, ka no sēdēšanas uz sniega motocikla viņa ir kļuvusi pavisam stīva.
— Protams, — atsaucās Niks un, atslēdzis autobusu, tūlīt to iedarbināja.
Bērni sametās iekšā busiņā un norāva miklās un daļēji sasalušās sejas maskas un ar sasalušām sniega pikām pārklātās cepures.
Niks noregulēja mašīnas gaisa sildītāju maksimālajā karstumā un pats izkāpa ārā pie Reinas tantes, kas vēl aizvien stāvēja kā sastingusi, lūkodamās pāri sniega klajumam.
Kristiāns atbrīvoja Spoku no jakas gūsta, un suns noskurinājās, uzlēkdams zēnam blakus uz sēdekļa. Bērni novilka mitros cimdus un pūta sev uz pirkstiem siltu elpu — pirksti bija gluži sarkani.
Kristiāns nevarēja beigt domāt par izgaisušajām mašīnām.
— Tiešām nesaprotu, kā tas varēja notikt, — viņš beidzot noteica. — Nevar būt, ka mēs pēkšņi būtu pagriezušies un braukuši no tām prom. Es taču tās ne uz mirkli neizlaidu no acīm.
— Domā, tās patiešām bija mūsu mašīnas? — vaicāja Marts.
— Kas tad? Es taču diezgan skaidri tās redzēju.
— Skaidrs, ka tev izskatījās, ka tu redzi mašīnas, — attrauca Marts. — Bet vai tas nevarēja būt imago?
— Kas — mašīnas? — nesaprata Kristiāns.
— Nūja, — atteica Marts. — Mēs taču gribējām ieraudzīt mašīnas, tad nu Tīna tās arī uztaisīja.
— Es netaisīju nekādas mašīnas, — Tīna protestēja, glāstot Spoku, kas līksmi luncināja asti.
— Gan jau taisīji gan, — Marts teica.
— Netaisīju gan, — Tīna strīdējās pretī. — Tā nemaz nevar netīšām kaut ko uztaisīt!
Marts zīmīgi piemiedza ar aci Kristiānām, atcerēdamies, kā viņiem bija parādījusies Reinas tante. Arī Kristiāns domāja par to pašu, un šķita, ka mašīnu pazušanas mīlda ir atminēta.
