— Tieši tāda tā arī ir — piekraste ar melnām smiltīm, — iesmiedamies paskaidroja Niks. — Senāk tur bija zvejnieku ciematiņi un krastā aizvien stāvēja vairāki desmiti zvejnieku laivu, bet tagad viss ir pamests un neapdzīvots.
Turpmāko ceļu lejup no kalna un tālāk līdz melno smilšu piekrastei visi brauca klusēdami. Tikai Niks ar Andri laiku pa laikam pārmija kādu vārdu, bet, tā kā viņi runāja diezgan klusu, cauri auto motora rūkoņai bērni neko nevarēja dzirdēt.
Kad viņi beidzot bija klāt, Spoks metās ārā no mašīnas, tiklīdz durvis bija vaļā, un aizļepatoja uz jūru, līksmi riedams. Reinas tante jau sarāvās, paredzēdama ļaunāko — ka Tīna tūliņ metīsies sunim pakaļ un abi ieskries jūrā —, bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Tīna mierīgi gāja kopā ar pārējiem, bet Spoks, izmetis pāris loku, asti jautri luncinādams, atgriezās pats.
Piekraste patiesi bija neparasta. Pieraduši pie baltām smilšu pludmalēm, bērni izbrīnīti lūkojās uz melno klājumu sev zem kājām.
— Ir tā, it kā mēs staigātu pa mākslīgu grants karjeru, nevis parastu pludmali, — sacīja Kristiāns, vērdamies visapkārt.
— Šī arī nav parasta pludmale, — iesmējās Niks. — Pat Islandei tā ir kas īpašs — nav tā, ka tādas te būtu ik uz soļa.
— Kas tie par jocīgiem akmeņiem? — vaicāja Miks, pamādams ar roku uz priekšu.
Visi paskatījās viņa norādītajā virzienā. Un patiesi, tur stāvēja dīvaina akmens piramīda: četri akmeņi bija sakrauti cits uz cita — lielākais apakšā un mazākais pašā virsū.
— Ā, tie ir akmeņi ar vēsturi, — paskaidroja Andris. — Tāpēc tie jāapskata tuvāk. Iesim! — viņš aicināja.
Tuvumā akmeņi izskatījās vēl iespaidīgāki.
— Vai vējš tos neaizpūš? — vaicāja Marts, kad visi bija pienākuši akmeņiem pavisam klāt.
— Ha-hā, tas nemaz nav tik vienkārši, — iesmējās Andris. — Lai vai cik stiprs vējš te plosītos, tam būtu stipri jāpiepūlas. Kā jums šķiet, cik sver augšējais akmens? — Viņš iebakstīja pašam mazākajam akmenim piramīdas virsotnē.
Bērni paraustīja plecus.
— Nezinu… Desmit, piecpadsmit kilogramu vismaz, — minēja Kristiāns.
— Divdesmit trīs kilogramus, — Andris precizēja.
— Jocīgi, kā to var zināt? — Kristiāns brīnījās. — Vai tad kāds tos ir svēris?
— Tur jau arī slēpjas tā vēsture, — Andris iesmējās. — Šie akmeņi te nav nejaušības pēc — agrāk tiem bija pavisam praktisks lietojums. Senos laikos tos izmantoja, lai pārbaudītu jaunos zvejniekus — vai viņi der darbam.
— Tiešām? — izbrīnīts vaicāja Marts. — Kādā veidā?
— Redzat, zvejniekiem bija jābūt ļoti spēcīgiem, lai tiktu galā ar airiem un tīkliem. Un akmeņus izmantoja kā savdabīgu spēka pārbaudi. Paskat, šis akmens, — un Andris norādīja uz nākamo lielāko akmeni, — sver piecdesmit četrus kilogramus. Nākamais sver jau veselu simtu. Un pats apakšējais — simt piecdesmit četrus kilogramus!
— Oho! — Kristiāns noelsās. — Un viņi tos visus varēja pacelt?
— Lai izturētu spēka pārbaudi, topošajam zvejniekam vajadzēja spēt pacelt vismaz piecdesmit četru kilogramu akmeni, — paskaidroja Andris. — Varam iedomāties, ka tie, kas varēja pacelt apakšējos divus akmeņus, patiesi bija īsti spēkavīri.
Bērni domīgi vērās uz milzu akmeņiem, un Kristiāns iztēlojās, nez kā te ir izskatījies toreiz, senos laikos, kad visapkārt rosījās varenie vīri un visa piekraste bija kā nosēta ar zvejas laivām… Taču šobrīd bez viņiem un akmeņu piramīdas te nebija itin nekā — tikai melnās smiltis un viļņojošā jūra. Brīdi pastaigājuši pa vientuļo pludmali, viņi devās atpakaļ uz mašīnu.
— Kur mēs tagad brauksim? — vaicāja Linda.
— Tagad tikai taisni uz priekšu līdz pat Grundarfjērdurai — tā ir maza pilsētiņa pussalas otrā pusē. Un tur mēs paliksim pa nakti, lai mazliet atpūstos un satiktu Johannu. Uz Reikjavīku brauksim atpakaļ rīt, un tad pa ceļam apskatīsim kādu geizeru un vienu no skaistākajiem Islandes ūdenskritumiem — Gudlfosu, — paskaidroja Andris.
Niks iedarbināja motoru, un ar nu jau pierasto uzrāvienu viņi atkal devās ceļā. Pēc pastaigas svaigajā gaisā bērni jutās diezgan miegaini un nevienam nebija spēka pļāpāt. Tīna drīz vien aizmiga, un arī Kristiāns, kuru bija nogurdinājis vienmuļais skats aiz loga, ik pa laikam iesnaudās.
Kad zēns pēc kārtējā snaudiena atkal atvēra acis, viņi bija iebraukuši nelielā pilsētiņā.
— Kur mēs esam? — viņš samiegojies vaicāja.
— Grundarfjērdura, — paskaidroja Andris. — Pavisam maza pilsētiņa, te dzīvo tikai aptuveni tūkstotis cilvēku.
— Bet pilsētiņa ir jauka, — piebilda Niks. — Es ar prieku katru reizi te paviesojos.
— Jā, pilsētiņa tiešām sakopta, — Andris piekrita. — Patiesībā šajā vietā bija viens no pirmajiem Islandes ciematiem. Tūkstoš astoņsimtajā gadā šeit apmetušies franču tirgotāji, kas uzbūvēja paši savu slimnīcu un baznīcu. Pilsēta kļuva bagāta, pateicoties zvejniecībai, un vēl tagad šeit redzamas daudzas smalkas seno laiku mājas.
— Jā, un vēl leģenda vēsta, ka tieši no šejienes jūrā izbrauca Ēriks Rudais, kad viņš atklāja Grenlandi, — pavēstīja Niks.
Reinas tante izskatījās apmierināta.
