— Ļoti labi, — viņa sacīja. — Tieši šādi mēs arī varētu turpināt bērnu iepazīstināšanu ar Islandi. Ekskursijas pa mazām, jaukām pilsētiņām ar Andra komentāriem par vēsturi. Vairs nekādu bīstamu braucienu pa kalniem vai kā tamlīdzīga.
Bērni, to dzirdot, saviebās. Viņu izpratnē šis nu nepavisam nebija labākais veids, kā iepazīt jaunas zemes.
— Jā, mēs patiešām varētu izmest kādu likumu pa pilsētu, kāpēc gan ne? — attrauca Niks un strauji sagrieza stūri tā, ka mašīna kaukdama iegriezās ielā pa labi.
Tagad viņi brauca pa nelielu ieliņu, kurai abās pusēs bija nelielas, zemu dēļu žogu iežogotas vienstāva privātmājas. Ceļa galā tieši viņiem priekšā varēja redzēt pilsētas baznīcu — baltu, ar sarkanu jumtu un pelēku tornīti. Pa kreisi slējās kalnu grēda ar tuvāk virsotnei sniegotām nogāzēm, bet labajā pusē bija redzams neparastais Ķirģifjedla kalns, kas izskatījās tā, it kā kāds ar asu nazi būtu tam nošņāpis virsotni. Mazā pilsētiņa patiešām bija ļoti glīta un sakopta, bet cilvēku ielās tikpat kā nemanīja.
— Šī vieta ir nozīmīga arī no ģeoloģiskā viedokļa, — akadēmisko lekciju turpināja Andris. — Principā šeit var lasīt visas Islandes ģeoloģisko vēsturi. Vulkāniskā aktivitāte šeit sākās jau pirms astoņpadsmit miljoniem gadu. Savukārt šis vulkāns, — un viņš nevērīgi pameta ar roku, norādīdams uz kādu nenoteiktu vietu ārā, — ir trīs tūkstošus gadu vecs.
Bērni ar interesi vērās uz visām pusēm, tomēr visvairāk viņu uzmanību saistīja grandiozās kalnu grēdas un Ķirģiljedla kalns jūras pusē. Kristiānām šķita — lai kur viņi Islandē dotos, uz milzīgo, vareno kalnu un plašo lavas lauku fona viss cilvēka radītais aizvien izskatīsies ārkārtīgi sīks un nenozīmīgs.
— Cikos Johanna mūs gaidīs? — vaicāja Reinas tante.
— O, viņa ir mājās visu dienu, tā ka mēs varam braukt jebkurā laikā, — attrauca Niks. — Tūliņ jau arī turp dosimies — pilsētu esam redzējuši.
Drīz viņi bija jau atkal ārā no pilsētas un, uzgriezuši jūrai muguru, brauca cauri zāles apaugušam lavas laukam aizvien dziļāk salas iekšienē. Linda pirmā pamanīja Islandes zirdziņu ganāmpulku — tie bija mīlīgi, mazi, drukni, cits gaišāk, cits tumšāk brūns ar gaišām, gandrīz baltām krēpēm. Dzīvnieki mierīgi ganījās, nesteidzīgi plūkdami skumšķaino zāli, un bērni varēja tos pēc sirds patikas aplūkot.
— Smuki zirdziņi, — priecājās Tīna, sajūsmā sizdama plaukstas, un pārējiem atlika viņai tikai piekrist. Zirdziņi patiešām bija jauki — tik jauki, ka pat īsti nesaderējās ar mežonīgo savvaļas ainavu visapkārt, kā nosprieda Kristiāns.
— Izskatās pēc ponijiem, — ieteicās Marts.
— Tev ir diezgan liela taisnība, — sacīja Niks. — Šie zirdziņi patiešām ir cēlušies no ponijiem, kurus šeit ieveda skandināvu ieceļotāji devītajā un desmitajā gadsimtā.
— Un, starp citu, šī ir ļoti tīra zirgu šķirne, — piebilda Andris, atkal demonstrēdams savas enciklopēdiskās zināšanas. — Deviņi simti astoņdesmit otrajā gadā Islandes parlaments jeb Altings izdeva likumu, kas aizliedza Islandē ievest zirgus no citām zemēm. Līdz ar to šī zirgu šķirne ir absolūti tīra jau vairāk nekā tūkstoš gadu.
— Pastāsti par to vulkāna izvirdumu! — skubināja Niks. — Es nekad nevaru atcerēties, kad tas īsti notika.
— Tūkstoš septiņi simti astoņdesmit trešajā gadā, — nevilcinoties sacīja Andris. — Jā, toreiz izvirda Lakagigara vulkāns, un izvirdums ilga veselus astoņus mēnešus, noklādams ar lavu vairākus tūkstošus kvadrātkilometru lielu platību.
Bērni noelsās vien, iztēlojoties vareno skatu.
— Toreiz aizgāja bojā aptuveni septiņdesmit procenti Islandes zirdziņu, — Andris sacīja.
— Kāpēc? Vai viņus apraka lava? — gribēja zināt Miks.
— Ak, iemesli bija dažādi. Daļa saindējās ar vulkāna izvirstajiem pelniem, daļa nomira badā, — paskaidroja Andris.
— Bet tagad zirdziņi atkal ir visā Islandē, jā? — jautāja Kristiāns.
— Jā, — attrauca Andris. — Šobrīd to ir aptuveni astoņdesmit tūkstoši. Tikai četras reizes mazāk nekā iedzīvotāju.
Tā runādamies, viņi bija atstājuši Islandes zirdziņu ganāmpulku tālu sev aiz muguras, un tagad viņu priekšā atkal slējās kārtējā kalnu grēda.
Niks strauji nogriezās pa kreisi, un busiņš grabēdams kratījās pa šauru zemesceļu neliela ēku pudura virzienā.
— Paskat, mājiņas ar pļavu uz jumta! — iesaucās Tīna, un patiešām — visas ēkas šķita kā tikko izlīdušas no velēnām, to jumtus klāja tā pati zāle, kas pletās visapkārt, un pat māju sienas bija tik tikko atšķiramas no apkārtējās ainavas.
Tuvāk piebraukuši, bērni saskaitīja trīs galvenās ēkas un vēl dažas koka būves, kas stāvēja atstatu. Tur acīmredzot bija staļļi un kūtis, bet velēnām klātās ēkas bija dzīvojamā māja un saimniecības piebūves.
— īsta raganas mītne, — Kristiāns nočukstēja tā, lai tikai Marts viņu dzirdētu. — Tīna būs sajūsmā.
Visas ēkas bija patvērušās milzīgā kalna pakājē, kā slēpdamās no niknā vēja, kas brāzās pāri garajai zālei, plandīdams to gan tā, gan šitā. Gabalu attālāk zaļajā laukā šķita izsvaidīti balti pelēki, pūkaini pikuči, un, kad tie sakustējās, bērni saprata, ka tās ir aitas.
