— Nu jā, tā jau es arī biju domājis — lai katrs sāk, ar ko g^ib. Nevis kā Reinas tante mūs mācīja — visi mēģina izdarīt vienu un to pašu.
— Es sākšu ar Elfiņu, — teica Tīna, un pēc mirkļa uz akmens pāris metru attālumā no viņiem parādījās mazā, spārnotā būtne. Vizuļodama saulē kā spāres spārni, mazā būtne grieza savas graciozās piruetes uz melnā lavas bluķa, ik pa brīdim, spārniem zibot, paceldamās nedaudz gaisā.
Bērni kā apburti raudzījās Tīnas radītajā fejā, un pat Kristiānām bija jāatzīst, ka būtne izskatās patiešām brīnumaini.
— Mūsu kārta, — sacīja Marts un koncentrēdamies cieši lūkojās uz kalnu kaut kur sev priekšā.
— Kas mums tagad jādomā? — pajautāja Miks, bet Marts viņam tikai uzšņāca.
Kristiāns ar Lindu saskatījās un ar grūtībām apspieda smieklus.
— Kas man jādara? — Miks jautāja jau skaļāk, un Marts saniknojās pa īstam.
— Netraucē mani, es mēģinu koncentrēties! — viņš uzbrēca.
— Es tikai gribēju zināt, kas man jādomā, — Miks apmulsis taisnojās. — Es patiešām nesapratu.
— Ak, domā, ko gribi! — Marts atcirta. — Vienkārši iedomājies kaut ko, ko gribi radīt, un tad iztēlojies, ka tas ir šeit, tev priekšā.
To pateicis, viņš apklusa un apmulsis paraudzījās uz Tīnu.
— Vai tā? — viņš jautāja meitenei.
Tīna apstiprinoši pamāja, bet Kristiāns ar Lindu nu jau atklāti iesmējās.
— Atradies skolotājs! — Kristiāns ķiķināja. — Vēl neesi radījis nevienu imago, bet jau māci citus.
Marts piesarka un iesmējies atmeta ar roku.
— Nu, tādi jau ir lielākā daļa skolotāju, vai ne?
Visi ieķiķinājās, bet Marts atkal kļuva nopietns.
— Tā, tagad pietiks ķiķināt, mēģinām vēlreiz. Mik, izdomā vienalga ko un koncentrējies uz to. Kristiān, Linda, pamēģiniet jūs arī!
Kristiāns kaut ko nopurpināja, bet Linda atmeta ar roku.
— Ko tur, lai iet! Pamēģināšu arī es, tāpat mums rīt tas būs jādara, gribam mēs to vai negribam.
Un visi trīs — Marts, Miks un Linda —, cieši sakoncentrējušies, drūmi blenza kaut kur tukšumā, kamēr Kristiāns vīpsnādams košļāja zāles stiebru. Tīna klusi dungoja un rotaļājās ar Spoku, kamēr viņas mazā feja grieza piruetes uz akmens.
Labu brīdi nekas nenotika. Kristiāns turpināja garlaikoties, kamēr draugi centīgi mēģināja radīt savu pirmo imago. Tīnas feja mirkli vēl pavirpuļoja un tad nozuda. Acīmredzot Tīna, pārāk aizrāvusies ar Spoku, bija piemirsusi savu imago.
Kristiāns domīgi vēroja kalnus visapkārt un prātoja par visu, kas viņus šeit atvedis. Tik daudz kas vēl bija nesaprotams… Kristiānām prātā ienāca nakts, kad abi ar Martu devās uz Egļupi meklēt Reinas tantes noslēpto. Zēns atcerējās arī dīvaino ņurņuku mednieku un to, ka viņš varētu būt bijis no Berija Bandas… Gandrīz ar ilgām zēns iedomājās dienas, pirms Reinas tante bija pavēstījusi viņiem patiesību. Cik labi gan bija toreiz, kad viņš pat nenojauta par imago, toreiz, kad viņa vienīgā vēlme bija uzvarēt fotokonkursā…
Tad pēkšņi atskanēja draudīga skaņa, un kaut kas smags sašķīda pret akmeņiem kaut kur lejā.
Bērni salēcās, un Spoks ierējās.
— Kas tas bija? — iesaucās Linda. — Izklausījās, it kā akmens ripotu lejā no kalna.
— Droši vien tā arī bija, — piekrita Kristiāns. — Paskaties uz visiem šiem akmeņiem! Kas tie ir — lavas gabali, vai? To te ir papilnam visās malās! Kāds tur brīnums, ka kāds ik pa laikam noripo lejā.
— Niks teica, ka te esot droši, — Linda sacīja. — Ja mums draudētu akmens lavīnas, diez vai viņš tā teiktu.
— Nu, Nika izpratne par to, kas ir droši, iespējams, atšķiras no tā, ko par drošu sauktu cilvēku vairākums, — pavīpsnāja Kristiāns.
— Mums vajadzētu iet atpakaļ, — ieteicās Linda, raudzīdamās visapkārt. — Pusstunda noteikti arī jau ir pagājusi, un Lietuvene būs nikna.
— Nikna viņa būs šā vai tā, — filozofiski piebilda Miks.
Atkal atskanēja dārdoņa, vēl vienam akmenim nogāžoties lejup, bet šoreiz to pavadīja vēl kāda skaņa. Izklausījās, it kā kāds smagi lēkšotu pa kalna nogāzi uz viņu pusi.
— Jūs dzirdat? — Marts satraukti iesaucās. — Kas tas ir?
— Nezinu, bet labi tas neizklausās, — atsaucās Linda un skriešus metās lejup no kalna. — Skrienam! — Un visi nevilcinoties metās viņai pakaļ.
Jozdams pēdējais, Kristiāns ik pa laikam pameta skatienu atpakaļ. Vēl aizvien varēja labi dzirdēt, kā, ik brīdi nogāzdams lejup pa akmenim, aiz viņiem skrien kāds smags radījums. Taču kalnu taka bija tik līkumaina, ka vēl aizvien nekas nebija saskatāms. Kādā mirklī bērni izdzirdēja šo nezin ko neganti nošņācamies, un visi sāka jozt vēl ātrāk, kaut likās, ka ātrāk skriet vairs nav iespējams. Arī Kristiāns vairs neskatījās atpakaļ, lai nezaudētu ātrumu, un jau pavisam drīz kļuva redzams viņu auto.
Par laimi, Reinas tante piknika galdu jau bija novākusi, un izskatījās, ka visi ir gatavi doties ceļā. Niks ar Andri stāvēja pie mašīnas un pļāpāja, bet Reinas tante nekur nebija manāma. Kristiāns no visas sirds cerēja, ka viņa ir jau mašīnā.
