Izstāstiet mums velreiz visu. Jods parāvis, padomājiet! — Rubs iesaucās, un viņa balsī pieauga vilšanās un niknums. — Vai tām kamanām bija vēl kaut kas, vienalga kas? Dieva deļ, vai tad viņi neko nerunāja?
— Rāmāk, Rūb, rāmāk, — doktors Dancigers nomurmināja.
Viņš, Rūbs un Oskars Rosofs, kas tagad bija ģērbies savās ikdienas drēbēs, un es sēdējam manā Dakotas dzīvojamā istabā, un mums katram rokā vai blakus uz grīdas bija kafijas tase. Oskars smēķēja cigareti; cs nekad agrāk nebiju redzējis, ka viņš pi- poiu, un, kad viņš bija nokūpinājis jau kādas pāris cigaretes, Dancigers arī palūdza vienu, un tagad ari viņš smēķēja.
Cs, kreklos izmeties, rītakurpēm kājās, sedeju, sūcu kafiju un centos atdzīvināt atmiņā katru pagājušās nakts pastaigas sīkumu, domās pārbaudīdams redzēto un pūlēdamies vēl kaut ko atcerēties. Tad es atkal papurināju galvu.
— Bija tikai… kamanas. Man ļoti žēl. Un viņi nebilda ne vārda. Kad viņi bija pabraukuši garām, sieviete iesmējās, taču es nedzirdēju, vai vīrietis pateica kaut ko, kas šos smieklus izraisīja.
— Nu, un kā bija ar laternām uz ielas? — Oskars saērcināts ieprasījās. — Vai tās bija gāzes vai elektriskās laternas? To nav grūti atšķirt.
Ērcīgums ir lipīgs, un es atbildēju:
— Oskar, es laternām nepievērsu vairāk uzmanības kā jūs, kad dodaties vakara pastaigā.
— Un vairāk nevienu jūs neredzējāt? — Rūbs pašķielēja uz mani. — Vairāk itin neko? Nedzirdējāt ne skaņas? Kā tad ir? Vai jūs dzirdējāt vēl ko, vienalga, ko?
Man derdzās visu atkal atkārtot, es jutos it kā vainīgs; bet, kad dažas sekundes biju centies atcerēties ko vairāk, nekā biju viņiem pastāstījis par visiem iespējamiem sīkumiem, man bija noliedzoši jāpapurina galva. — Valdīja pilnīgs klusums, Rūb, visu klāja sniegs, un nekur nekas nekustējās.
Rūba mute īgnumā sašķobījās, lūpas cieši saknie- bās, norijot sapīkumu. Tad viņš saņēmās un uzsmaidīja man, lai parādītu, ka saprot mani. Taču Rūbam bija nepieciešama kāda tīri fiziska atslodze, un viņš, sabāzis rokas armijas bikšu pakaļējās kabatās, sāka soļot pa istabu.
— Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Tas var būt bijis, tas varētu būt bijis 1882. gads! Vai ari tā var būt bijusi tagadne! Kāds bija izvilcis vectētiņa vecās kamanas, un gaismas signāli varbūt nedarbojās sniegputeņa dēļ. — Rūbs apsviedās pret Rosofu, nevarīgi plātīdams rokas un bez jautrības smiedamies. — Tas ir jocīgi! Viņš varētu būt to paveicis! Varbūt viņš to paveica! Un nekādi nevar to pierādīt, jods lai parauj!
Viņš piegāja pie sava krēsla, iekrita tajā un pasniedzās pēc kafijas tases, kas atradās uz paklāja blakus krēslam.
Mazliet grudzinādams, pacietīgā balsī, izkliedēdams vispārējo saspīlējumu, Dancigers jautāja:
— Pēc pastaigas jūs atnācāt šeit atpakaļ, Saj? Vai jūs nevienu nesastapāt?
— Pareizi. — Es atkal pamāju ar galvu.
— Tad jūs ienācāt šeit, dzīvojamā istabā, piegājāt pie logiem un skatījāties lejā uz parku.
— Pareizi! — Es piekrītoši pamāju, cieši vērdamies Dancigera sejā, cerēdams, ka viņš spēs izvilkt no manis kaut ko tādu, ko pats neapzinos.
— Un jūs patiešām neko neredzējāt?
— Nē. — Pēkšņi sadrūmis, es atkal apsēdos uz sava krēsla. — Man ļoti žēl, doktor Danciger. Šausmīgi žēl. Taču man vakar vakars bija 1882. gads. Vismaz rnanā apziņā. Tātad šai faktā nebija nekā neparasta, un es nepievērsu tam sevišķu uzmanību.
— Es saprotu. — Uzsmaidīdams man, viņš vairākkārt pamāja ar galvu, tad pievērsās pārējiem un paraustīja plecus. — Nu, kas ir, tas ir. Mums vienkārši vajadzēs pagaidīt kādu citu izdevību un mēģināt no jauna, tas ir viss.
Visi piekrītoši pamāja, tad mēs sēdējām klusēdami. Doktors Dancigers vēroja aizdedzināto cigareti savā rokā, riebumā saviebās un saberza to pelnu traukā, un cs sapratu, ka nupat viņš atkal atmet smēķēšanu. Pēc kāda brīža, varbūt pēc pāris minūtēm, Rosofs ierunājās:
— Saj, lūdzu, pieejiet pie loga. Un izejiet uz balkona tāpat kā vakar vakarā.
Es devos pie franču loga, atvēru to, izgāju uz balkona un jautājoši pagriezos pret Rosofu; es biju no visa tā noguris, taču jutu, ka mans pienākums ir turpināt, kamēr vēl kāds to vēlas.
— Aizveriet acis, — Rosofs teica.
Es tās aizvēru.
— Okei! Ir vakar vakars. Jūs stāvat laukā uz balkona un skatāties uz parku. Turiet acis ciet un savā iztēlē atkal skatiet to pašu ko vakar, un, līdzko aina kļūst skaidra, precīzi aprakstiet redzēto.
Pēc kāda brīža es, aizvēris acis, sāku stāstīt:
— Viss pilnīgi balts, visur vēl gluži neskarts sniegs, ir ļoti skaisti… uz baltā fona koki izskatās
