plecus, izlobījās no mēteļa. Viņa nosvieda to uz krēsla un pagriezās ar seju pret mani, ģērbusies pudeļzaļā zīda kleitā, kas bija apmalota ar baltām mežģinēm un aizpogājama pie kakla un aprocēm; kleitas apakšmala, vēl plandīdamās no viņas kustības pagriežoties, noplīvoja gar kurpju podziņām virs pēdas pacēluma. Ar vienu pašu strauju, trauksmainu kustību viņa noraisīja tumšo šalli, it kā baidītos — ja nepasteigsies, es likšu viņai paturēt to galvā. Viņas tumšie mati ar šķirtni vidū bija atsukāti atpakaļ no pieres un sasprausti mezglā zemu uz pakauša.
Man aiz prieka bija jāpasmaida, viņa izskatījās tik skaista: biezie, tumša vara krāsas mati, bālā āda ar vieglajiem teterraibumiņiem, lielās brūnās, izaicinošās acis, vizošā pudeļzaļā kleita; viņa bija zinājusi, ko dara, izvēlēdamās šo krāsu. Līdzko es pasmaidīju, viņa ātri nobēra:
— Es iešu tev līdzi, Saj. Noskatīties, kā nosūta vēstuli. Tā ir mana, un es arī gribu to redzēt. Un redzēšu arī.
Man patīk sievietes, es nekad nedomāju, ka viņas ir mazāk attīstītas nekā vīrieši, un es nicinu vīriešus, kas tā domā. Man šķiet, ka sievietes ir tikpat principiālas kā vīrieši, taču drošs kā bankā, ka tie nav tie paši principi. Es zināju, ka varu patiesi uzticēties Keitai, pilnīgi paļaujoties uz viņu; viņai bija tikpat spēcīgi attīstīta laba un ļaunā izpratne kā man. Taču tagad mēs strīdējāmies bezgala ilgi. Keita pie plīts, jo viņa bija tūlīt pārņēmusi savā ziņā pusdienu gatavošanu, es pie virtuves galda, gaidīdams tās; pēc tam pusdienojot un sadalot cūkas šniceles, mēs savu vārdu kauju turpinājām. Es, aizstāvot savus novecojušos morāles priekšstatus, sāku justies kā īsts lauķis, jo Keitai absolūti neko nenozīmēja tas, ka šis ir vislielākajā mērā nozīmīgs valdības Projekts, kura radīšanā ieguldīts milzums līdzekļu un pūļu un kurā iesaistīti ievērojami cilvēki no visas valsts. Keita bez jebkādām pūlēm cauri caurspīdīgajam pretenciozās nopietnības aizkaram saskatīja patiesību — sievišķīgo patiesību; viņa saprata, ka Projekts patiešām ir liela, dižena, dārga un aizraujoša rotaļlieta; mēs visi rotaļājamies ar to, un viņa, kā pašpārliecināta draiskule rotaļu laukumā ar elkoņiem lauzdama ceļu zēnu barā, arī ellišķīgi gribēja ar to paspēlēties.
Es pārgāju uz praktiskiem argumentiem, taču tā bija rupja kļūda. Viņa tūlīt varēja pierādīt — kratīdama pret mani karoti, kamēr ēdiens atdzisa, — ka viņa arī ir sagatavota, ka viņa par astoņdesmitajiem gadiem ir mācījusies tikpat daudz kā es. Viņa norādīja, ka īstenībā viņa esot labāk sagatavota, nekā es esot bijis vakar vakarā, tāpēc ka tagad viņa, tāpat kā es, zinot, ka tas patiešām ir iespējams.
Uzskaitot savus argumentus, es apziņas dziļumos zināju, ka Keitai ir taisnība, es ar visu būtni jutu, ka man rīt veiksies; tas nebija tikai optimisms, bet lietišķa, droša apziņa. Un es biju pārliecināts — ja es varu to paveikt, tad manas pārliecības spēka vien pietiks, lai varētu aizvest arī Keitu sev līdzi. Es skaidri zināju, ka mēs abi varam to paveikt, un vēlāk pēc pusdienām, kad trauki bija nomazgāti un inēs sēdējām dzīvojamā istabā, mani argumenti izsīka.
Es visu laiku nepiekritu, izplūzdams daudzvārdībā, bet viņa strīdēdamās staigāja uz priekšu un atpakaļ; kad viņa pagriezās, garie svārki plīvoja un švīkstēja. Es sēdēju un vēroju viņu, un man drusku bija jāpiepūlas, lai nesāktu smaidīt, jo viņa izskatījās tik jauka, kad gāja man garām; zem lustras gāzes gaismas viņas matiem bija kāds sevišķs, jauns mirdzums. Viņa izskatījās tik lieliski, ka galu galā es tikai piecēlos, piegāju pie viņas, apkampu un noskūpstīju viņu. Keita atbildēja manam skūpstam, un tad mēs skūpstījāmies vēl; tad Keita pakāpās atpakaļ. Viņa bija uzvarējusi. Strīds bija beidzies. Mēs bijām izrunājuši visu, un Keita zināja, ka es viņu neizsviedīšu laukā.
— Pietiek, Saj. Nozīme ir tikai rītdienas pasākumam. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka kaut kas varētu to traucēt.
Dienās un nedēļās, kuras biju pavadījis šeit viens pats, es ar vaļējām acīm biju sapņojis, kā būtu, ja Keita atrastos pie manis, un tagad viņa bija šeit. Taču tas, ko viņa nupat pateica, bija skaidra patiesība, par to nevarēja būt divu domu, un mēs pavadi- jām mierīgu, omulīgu astoņdesmito gadu vakaru; lasījām «Harper's Weekly», «Leslie's» un beidzot pie lāses tējas spēlējām domino.
Mēs aizgājām gulēt ap pusvienpadsmitiem. Kamēr es izdzēsu griestu lustru, Keita piegāja pie skapja, kas stāvēja blakus ārdurvīm. No sava biezā ziemas mēteļa kabatas viņa izņēma baltu vīstoklīti — savu naktskreklu, un es, galvu purinādams, pasmaidīju par viņas pārliecību, ka es ļaušu viņai palikt. Turēdams roku uz mazās, zaļās galda lampas slēdža, es gaidīju, kamēr Keita iededzināja gaismu priekšnamā. Es dzirdēju, kā gāze klusi noplaukšķ, tad šaudīgā gaisma nomierinājās un apgaismoja priekšnama sienas, un es izdzēsu galda lampu.
