melni kā ogles. Iela ir nosnigusi pavisam līdzena un gluda. Es varu redzēt, ka manas pēdas ir izzudušas, vēl aizvien snieg. Gaismā ap laternu pamatnēm sniegs dzirkstī, un nekas nekustas, itin nekas; nedzird ne skaņas. Es stāvu, skatīdamies lejup uz parku vēl pāris sekunžu, tad nolemju likties uz auss. Pagriežos, lai ietu atpakaļ istabā. Ieraugu, ka vairāki logi ir apgaismoti, man šķiet, tas ir Dabas vēstures muzejā — droši vien tur rosās apkopēja; tad es aizveru aizkarus, un … tas ir viss, man ļoti žēl. — Iedams atpakaļ istabā, es paskatījos uz visiem trim. — Tad es likos gultā un gulēju visu …
Es nepabeidzu teikumu. Doktors Dancigers lēnām piecēlās, izstiepdamies visā savā sešarpus pēdu garumā, un viņa seja atplauka. Viņš steigšus pienāca pie manis, pastiepa roku, sažņaudza manu plecu tik spēcīgi, ka iesāpējās, un, apsviedis mani apkārt, stūma atpakaļ uz balkonu sev pa priekšu. Arī viņš iznāca laukā un teica:
Paskatieties! — Viņa vecīgā roka ar lielajām vēnām pazibēja man gar acīm, satvēra manu zodu un pagrieza manu galvu uz ziemeļiem. — Tur jūs skatījāties vakar vakarā! Paskatieties tagad! Kur ir muzejs?
Potams, ka es nevarēju to redzēt. Starp manām acīm un muzeju, paceldamies augstu pāri Dakotas jumtam, blīvējās četri dzīvojamo māju kvartāli. Muzejs no šā balkona tagad nebija redzams, to varēja redzēt pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, un, kad šī doma ielauzās manās smadzenēs, tas pats notika ar Rūbu, tas pats ar Oskaru, un Rūbs čukstēja:
— Viņš ir to paveicis!
Viņa seja aiz sasprindzinājuma vienu mirkli pietvīka, un viņš iekliedzās:
— Viņš to ir paveicis! Ak dievs, viņš lo ir izdarījis!
Rūbs un Oskars satvēra manu roku, kratīja to, apsveica mani un viens otru, un es stāvēju vīpsnādams, inadams ar galvu, cenzdamies saprast, ka es vakar vakara no šā dzīvokļa uz pāris brīžiem biju iegājis 1882. gada ziema. Doktora Dancigera acis bija pusvirus, un cs redzēju, ka viņš vienu acumirkli sagrīļojas; man šķiet, viņš gandrīz noģība. Tad viņš un mēs visi reizē sākām tērgāt, apkampāmies, smaidījām, plēsām draņķīgus jokus, un tai pašā laikā, kamēr es piedalījos šai ļembastā, atbildēju, smējos, jutos pacilāts un satraukts, domās biju atgriezies uz balkona rāmās, baltās nakts klusumā un skatījos pāri pieciem pilsētas kvartāliem tukšumā, kas jau sen, jau gadu desmitiem bija cieši apbūvēts.
Divdesmit minūtes vēlāk es noliktavā, istabā, kuru miglaini atcerējos no gājiena pa ēku kopā ar Rūbu, sēdēju grozāmajā krēslā, un man kaklā ar lenti bija pakārts neliels mikrofons. Uz paneļa pie sienas man līdzās griezās magnetofons, un pie gandrīz nedzirdamas elektriskās rakstāmmašīnas sēdēja meitene ar mazām radioaustiņām, kura dzirdēja manas balss ierakstu tikai dažas sekundes pēc tam, kad ta bija skanējusi īstenībā. Dancigers, Rūbs, Rosofs, Prinstonas vēstures profesors, pulkvedis Esterhāzi un kāds ducis citu, kurus biju redzējis jau agrāk, stāvēja, atslējušies pret sienu, klausījās un gaidīja.
Es stāstīju:
«Frederiks Botigs, Frederiks N. Bougs — Bufalo Ņujorkas štatā. Pēdējo reizi es viņu redzēju mākslas skolā pirms trīsarpus gadiem. — Es kādu sekundi domāju, tad turpināju: — Rādīja filmu «Absolvents», tajā spēlēja Enna Benkrofta. Un kāds zellis Dastins Iīofmans. Filmas režisors bija Maiks Nikolss. — Es brīdi klusēju, ieklausīdamies apslāpētajā elektriskās rakstāmmašīnas klaboņā. — Ir Heršija šokolāde tāfe- litēs. Iesaiņota brūnā papīrā, uzraksts ar sudraba burtiem. — Mirkli klusēju. — Kjifords Debnijs
Ņujorkas Sitijā, apmēram divdesmit piecus gadus vecs, raksta reklāmu tekstus. Elrners Bobss ir Mont- klēras meiteņu koledžas dekāns. Ruperts Ganzmans ir štata likumdošanas sapulces deputāts. Vaiomingā dzīvo tīrasiņu siu cilts indiānis Džeralds Montizem- berts. Pagājušā gada oktobrī izcēlās ugunsgrēks dzīvojamā mājā Austrumu 51. ielā tieši pie Leksingtonas avēnijas. Pensilvānijas staciju nojauca.
Klusītēm, gandrīz uz pirkstgaliem istabā ietipināja kāds jauns zellis, kuru biju redzējis Manēžā. Viņš rūpīgi noplēsa ar elektrisko rakstāmmašīnu aprakstītā papīra augšējo daļu un atkal izgāja; meitene rakstīja tālāk uz lapas apakšējās daļas. Es turpināju runāt magnetofonā; nosaucu cilvēkus, kurus pazinu, vai arī tādus, par kuriem biju dzirdējis, visādus faktus, gan neievērojamus, gan ievērojamus, svarīgus un sīkus, un katru prātā iešāvušos zināšanu drusku par pasauli, kādu to atcerējos pirms pagājušās nakts. — Karaliene Elizabete ir Anglijas karaliene, bet «Karaliene Mērija» ir kuģis. Man šķiet, tas tika pārdots kādai pilsētai Kalifornijas dienvidos… Frizētavā 42. ielā netālu no Komodora viesnīcas strādā frizieris Imanuels… — Kāds vīrietis pavēra durvis un vīpsnādams ienāca istabā; viņam bija gadu četrdesmit un pliks pauris; es viņu biju redzējis kafejnīcā.
— Tik tālu viss ir okei! — viņš paziņoja. — Viss, ko mēs varējām pārbaudīt.
Atskanēja balsu murdoņa, visi sarosījās; vīrietis aizgāja, un es turpināju stāstīt.
