Pulksten vienpadsmitos Dancigers mani pārtrauca; viņš teica, ka pietiekot. Un pusdienas laikā mēs jau zinājām: katrs fakts, kuru es uz labu laimi atcerējos par pasauli pirms vakar vakara, šodien vel aizvien bija tāds pats. Tie pāris soļu, kurus biju spēris pa sniegu 1882. gada pasaulē un atpakaļ, nebija itin neko grozījuši tajā un tātad nebija neko grozījuši ari mūsdienu pasaulē. Piemēram, nebija neviena, kuru es pazīstu vai par kuru esmu dzirdējis, kas šodien vairs neeksistētu. Neviens nekādi nebija mainījies. Netika konstatēts, ka kaut kāda patiesība — ievērojama vai nenozīmīga — atšķirtos no tās, kādu es to atcerējos. Lietas bija tādas, kādas es tās biju atstājis, nebija nekādu pamanāmu pārmaiņu, un tas nozīmēja, ka eksperimentu var piesardzīgi turpināt.
Tūlīt pēc šīs pārbaudes es satikos ar Keitu. Pēc lenca es cauri pilsētai kājām aizgāju pie viņas; Keita aizslēdza veikalu, un mēs sēdējām augšā kādas četrdesmit minūtes, kamēr es viņai trīs reizes izstāstīju, kas bija noticis.
— Kā tas bija? Kā tu to juti? — viņa atkal un atkal vaicāja dažādās variācijās.
Meklēdams īstos vārdus, es mēģināju viņai izstāstīt, kā tas notika, un Keita sēdēja, paliekusies uz manu pusi, samiegtām acīm, pavērtām lūpām, pūlēdamās uztvert un izprast manu vārdu īsto nozīmi un dziļāko jēgu līdz pašiem pamatiem. Brīžiem viņa aiz brīnumiem un bijības neapzinīgi kratīja galvu, bet, protams, viņa pievīlās; es patiešām nespēju izstāstīt savu piedzīvojumu tā, lai viņa to īsti izjustu, un, kad man beidzot bija jāceļas un jāiet, es zināju, ka viņa vēl aizvien brīnās:
«Kā tas bija? Kā tu jo juti?»
Aizgājis atkal uz noliktavu, es doka Rosofa kabinetā pārģērbos; pa to laiku viņš mani iztaujāja. Jautājumi lielākoties bija tādi: vai es emocionāli spēju izjust notiekošā realitāti tāpat kā ar intelektu ticēt notikušajam? Un es, allaž pakalpīgs, vilkdams mugurā drēbes, domāju par to. Acu priekšā man atkal rēgojās kamanas, kas aizbrauca pa mīksto sniegpārslu virpuli, un es dzirdēju iejūga zvārgulīšus pamazām apklustam. Un atkal man ausīs ieskanējās sievietes dzidrie, muzikālie smiekli brīnišķīgajā
ziemas naktī, un man par muguru pārskrēja prieka trīsas. Es māju dokam ar galvu un teicu: — Jā.
Tad viņš aizveda mani uz Dakotu; tagad mums bija jāsteidzas. Man bija vajadzējis ilgi dzīvot Dakotas dzīvoklī, lai sasniegtu vakar vakarā panākto; tagad man būs tikai šī nakts, rītdienas rīts un daļa pēcpusdienas, lai atkal nokļūtu tur, ja gribēju redzēt, kā Keitas zilo aploksni nosūta ar zīmogu «Ņujorka, Ņujorkas štats, Galvenais pasts, 1882. gada 23. jan- varī sešos pēc pusdienas». Un šoreiz man vienam, bez doka Rosofa palīdzības, bija jāpanāk, lai eksperiments virzītos uz priekšu.
Četros es gāju augšup pa mājas kāpnēm. Uz kāpņu telpas grīdas pie manām durvīm gulēja sainītis no Fišborna tirgus. Es pacēlu to, un, kad, atslēdzis durvis, iegāju dzīvojamā istabā, mani pārņēma pārsteidzoši līdzīga sajūta tai, kāda parasti ir, atgriežoties mājās. Sešos, kad stāvēju virtuvē pie plīts ar lielu karoti rokā, gaidīdams, kad uzvārīsies mans kartupelis, un lasīju «Evening Sun» 1882. gada 22. janvāra numuru, bija tā, it kā es nekad nebūtu aizgājis no šīs ierastās ikdienas. Tieši pirms nākšanas augšā biju redzējis, ka lejā zem maniem logiem pagajušās nakts sniegs ir aizvākts, gaismas signāli darbojas un garām brauc mašīnas. Taču tagad tas viss vairs neko nenozīmēja. Jo tagad es zināju — zināju, ka tur ārā eksistēja arī 1882. gada janvāris. Un es zināju — zinciju, ka tad, kad pienāks laiks, es atkal spēšu aiziet uz turieni vēlreiz.
Es iedūru kartupelī; vidū tas vēl bija ciets, un, salocījis avīzi gareniski, es stāvēju pie plits un lasīju to. Šodien kā parasti turpinājās apraksts par Gār- fīlda
Vaiomingā vesela vientuļi dzīvojoša ģimene bija atrasta noskalpēta. Griezīgi ieskanējās durvju zvans.
Piespiedis pie sāniem avīzi, es rītakurpēm kājās devos pa garo, plašo, veco priekšnamu atvērt durvis; kāpņu telpā stāvēja Keitija ziemas mētelī, kas sniedzās līdz potītēm, ap galvu apsējusi šalli. Viņa nervozi smaidīja, gaidot, ka es kaut ko teikšu. Bet es tikai stāvēju un blenzu uz viņu, un pēc brīža viņa veikli aizslīdēja man garām uz dzīvojamo istabu. Es pagriezos, automātiski aizvēru durvis un jautāju:
— Keitij? Deviņi pērkoni, ko tad tas nozīmē?
Bet viņa jau devās pāri istabai un, paraustījusi
