— Jūsu pirmo «apciemojumu», ja tas ir pareizais nosaukums, nevarētu izdarīt piesardzīgāk, kā jūs to izdarījāt. Neviens jūs ne redzēja, ne dzirdēja, un īsās uzturēšanās laikā jūs aiz sevis neatstājāt nekādas pēdas. Nebija pat vismazākās iejaukšanās kaut visniecīgākajos pagātnes notikumos, un jūs uz pagātni neatstājāt nekādu ietekmi. Bet jūsu otrais apciemojums — tīšām, ar nodomu — bija drosmīgāks. Jūs atkal neiejaucāties notikumos, izņemot to, — viņš pacēla rādītājpirkstu kā Vestpointas lektors, kas pieprasa uzmanību, — ka pati jūsu klātbūtne bija notikums. Nenozīmīgs, taču šoreiz cilvēki jūs redzēja un runāja ar jums, kaut vai īsu brīdi. Kādas domas cilvēkos varēja ierosināt tikšanās ar jums? Vai un kā tas iespaidos nākamos notikumus, daudz vai maz? Tas ir bīstami, pie tam ļoti bīstami, taču, — viņš bez skaņas sita ar dūri pa gaidu, uzsvērdams katru lēni izteikto vārdu, — tas ir risks, kas ir jau garām un pagātnē. Mēs riskējām, un ir jau saņemts pilnīgs ziņojums — atkal nav ne mazākās liecības, ka jūsu klātbūtne būtu iespaidojusi tālākos notikumus kaut visniecīgākajā mērā.
Viņš brīdi klusēja, tad atkal pēkšņi un ļoti jauki pasmaidīja un piebilda:
- Un cs nemaz neesmu pārsteigts. Tas apstiprina hipotēzi, kurai piekrīt lielākā daļa 110 mums, — un cs esmu pārliecināts, ka drīz mēs visi tai piekritīsim, — hipotēzi, kuru mēs saucam par «sprungulīti upē». Vai gribat to dzirdēt?
Es pamāju ar galvu.
— Nu, kā jūs zināt, laiks bieži tiek salīdzināts ar upi, ar straumi. Kas notiek kādā vienā straumes vietā, ir daļēji atkarīgs no tā, kas agrāk noticis tās augštecē. Taču katru dienu un katru brīdi gadās milzum daudz notikumu, biljons notikumu; daži no tiem ir milzīgi nozīmīgi. Tātad, ja laiks ir upe, tad tā ir bezgalīgi lielāka par Misisipi, kad tā trako pārplūdusi, un jūs, — viņš man uzsmaidīja, — esat vissīkākais sprungulītis, kas iesviests šai straumē. Ir iespējams, vismaz var likties iespējams, ka pat vismazākais sprungulītis varētu atstāt kādu iespaidu, piemēram, varētu iestrēgt un nejauši radīt aizsprostu, kas spētu ietekmēt pat visu lielās straumes plūdumu. Nopietnu izmaiņu iespēja, briesmas, šķietami pastāv. Taču cik tās ir reālas? Cik liela ir šāda iespēja? Faktiski ir simtprocentīgi drošs, ka šajā milzīgajā un neticami spēcīgajā straumē, šai plašajā, neaptverami varenajā notikumu Misisipi iemestais sprungulītis neietekmēs 1111, velns lai parauj, nevar ietekmei to ne par naga melnumu!
Tikai uz mirkli viņa seja piesarta, tad atkal gandrīz nobāla; viņš apsēdas, vienu roku slābi nolaidis uz galda, un klusi piebilda: ■ — Tāda ir teorija, un tadi ir fakti.
Protams, tagad telpā kādas sešas vai septiņas sekundes valdīja tads klusums, ka, ja tur atrastos pulkstenis, mēs dzirdētu tā tikšķēšanu. Nenoņemot roku no galda un nepievelkot savu krēslu tuvāk, Dancigers klusu sacīja:
Tada ir teorija, un es tai piekrītu. Man tas jādara, jo tā galvenokārt ir mana teorija. Bet vai tas ir fakts? — Viņš viegli pamāja ar galvu. — Man ta šķiet, man ir tādas aizdomas. — Viņš lēnam pagrieza galvu, pārlaižot acis visiem ap galdu sēdošajiem.
— Bet ja mēs esam kļūdījušies?
Es biju pārsteigts.
Esterhāzi nomurmināja:
— Ja, — un piekrītot nopietni pamāja ar galvu.
— Tas ir ļoti iespējams. Tā ir reāla un šausmīga iespēja. Un tomēr, — viņš lēni un negribīgi paraustīja vienu plecu, — ja mēs vienkārši neatmetam šo Projektu, ncatmetam tikai tāpēc, ka eksperiments ir izdevies…
— Nē, protams, nē, — doktors Dancigers mazliet strupi pārtrauca viņu. — Un neviens to neapstrīd, vismazāk jau es. Es tikai saku . . .
— Zinu, — Esterhāzi novilka nožēlas pilnā balsī un piekrizdams atkal pamāja ar galvu. — Turpiniet pamazām, — viņš piebilda, pabeidzot Dancigera sākto teikumu. — Ejiet uz priekšu, bet bezgala piesardzīgi. Nedēļām, mēnešiem, pat gadiem, ja tas nepieciešams, lai mēs varētu būt pilnīgi droši. Nu, arī es gluži labi varētu tā domāt… ja mums būtu tiesības izvēlēties. Taču, kā zina senators, un zinu es un ka zina vel diezgan daudzi no mums . .. iespējams, doktor D ancigcr, ka jums nav bijusi iespēja to uzzināt, — valdība ta nestrādā. — Viņš pamāja ar roku, norādīdams uz celtni mums apkārt. — Nelaime ir tā, ka tas viss maksā naudu. Tā ka tagad tikai tāpēc, ka Projekts ir guvis panākumus, man ar praktiskiem rezultātiem ir jāattaisno izdevumi. Misteram Morlijam jādodas atpakaļ, mēs visi tam piekrītam. Nemaz nevar iedomāties, ka viņš varētu to nedarīt. Bet… viņam eksperiments ir jāturpina ātrāk un drošāk, nekā mēs visi to vēlētos. Teorētiskie pētījumi, kas atstāti mūsu ziņā, turpināsies ar bezgalīgu pacietību. Taču naudu ir piešķīrusi valdība. Tā ir izdota slepeni. Bez Kongresa piekrišanas. Tagad būtu nolādēti labi, ja mēs varētu demonstrēt kādus pārbaudītus praktiskus rezultātus.
Viņš vispirms paskatījās uz mani, tad lēni pagrieza galvu un pārlaida skatienu visam galdam, turpinādams:
