Tas ir tas, ko mēs gribam, Saj. Mēs vēlamies, lai jūs aizvien vēl piesardzīgi kā pelīte savā kaktiņā, kā muša uz sienas novērojat viņu. Uzziniet, ko varat; mērķis ir — noskaidrot, kas šai jomā iespējams. Jums, protams, būs vairak jāiejaucas senajos notikumos, — viņš pavilcinājās, tad paraustīja plecus. — Dariet to pēc iespējas mazāk. Nu? Jūs zināt, kur viņš dzīvo. Vai varat atgriezties un paveikt to, ko lūdzam?
Es piekrītoši māju ar galvu, bet, pirms paspēju atbildēt, Rūbs mierīgi, gluži draudzīgi, bet bez smaida teica:
— Viens. Šoreiz viens. Šoreiz draudzenei Keitai jāpaliek tur, kur viņa sasodīti labi iederas.
Es pavēru muti, taču nespēju atrast vārdus. Es tikai kādu brīdi sēdēju ar vaļā muti, un Rūbs pavīpsnājis teica:
— Nepūlieties atbildēt; es esmu gandrīz pārliecināts, ka varu uzminēt, kā tas notika, un man šķiet, ka jūs patiesi nevar vainot. Liekas, ka nekas ļauns nav noticis. Bet mums jau tā raižu diezgan, lai mes vēl noņemtos ar tūristiem.
Es piekrītoši pamāju ar galvu.
— Okei. Es tik un tā būtu doktoram Dancigeram to pateicis, varat man ticēt. Bet kā jūs to uzzinājāt?
— Mēs zinām. Bez jums šai Projektā vēl ir milzum daudz smaga darba un visādu sīkumu. Jums kritusi žilbinoša loma, un mēs jūs neapgrūtinām ar smagām problēmām un sīkumiem. Bet mēs uzmanām Projektu, kā vien spējam, un nekam citam un
nevienam citam nav nekādas nozīmes, svarīgs ir tikai Projekts. Okei?
Tas bija brīdinājums un varbūt pat drauds, un es to pieņēmu, jo biju pelnījis.
— Okei! '
Tad viņš neviltoti pasmaidīja, un tas viņu atkal pārvērta par to Rūbu, kas man bija iepaticies no pirmā mirkļa. Tad viņš viegli piešķieba savu krēslu uz priekšu tā, ka priekšējās kājas pamatīgi paslīdēja pa vinīla flīzi, un piecēlās.
— Tātad atpakaļ uz Dakotu! Iesim, jūs laimīgais nelieti, es jūs aizvedīšu!
Šoreiz, ar ceļa somu rokā izejot no Dakotas uz 72. ielas, es zināju, kur esmu. Es tūlīt pagriezos pa kreisi uz Centrālo parku un pārgāju pāri ielai. Kaut gan parkā nebija redzamas nekādas izmaiņas, es zināju, kurā laikā esmu. Un pēc brīža, kad ar sienu pieblīvēta divu zirgu vilkta ore šķērsoja ielu krustojumu tieši man priekšā, es nejutos pārsteigts.
Tomēr man kaut kas uzplaiksnīja atmiņā, un uz stūra es negāju pāri ielai parkā, es pagriezos uz ziemeļiem. Atcerējos milzīgo, tukšo laukumu, uz kuru biju noraudzījies no sava balkona pirms pāris vakariem, tumšo tukšumu starp Dakotu un Dabas vēstures muzeju, kas atrodas piecus kvartālus tālāk uz ziemeļiem. Tagad es gribēju to apskatīt dienas gaismā, un pēc trīsdesmit sekundēm, ejot gar kvartālu, kas atrodas pretim Dakotai, es pēkšņi to ieraudzīju un apmulsis paliku stāvam, tad sāku smieties.
177
Es nezinu, ko biju gaidījis, — visu ko, tikai ne to, ko ieraudzīju. Vēl aizvien smaidīdams, es izņēmu no savas ceļa somas skiču bloku un uzmetu paviršu, taču
12 -115
pietiekami precīzu un sīku zīmējumu, kuru vēlāk pabeidzu. Tas ir blakus lappusē. To visu es redzēju kādus divpadsmit jardus no ietves pretim Dakotai, liesi uz dienvidiem no 74. ielas tin Sentralpārkvest- strīta stūra, tikai kokiem es piezīmēju dažas lapas, lai tie būtu labāk saskatāmi. Ļaudis, kas dzīvoja šajās acīmredzot pašu celtajās mājelēs un būdās, šeit nodarbojās ar lauksaimniecību. Blakus elegantajai Dakotai viņi aptecēja savu mājas soli, bērni rotaļājās, lopiņi ēda, ko nu varēja atrast starp pusizkusušā sniega ielāpiem.
Zīmējot es dzirdēju, kā mauj govis, blēj aitas, kviec cūkas, gāgina zosis, un tai pašā laika arī tālo, pazīstamo ainavai nepiemēroto gaisa dzelzceļa klaboņu. Pēc tam es izgāju cauri Centrālajam parkam, devos uz Trešās avēnijas gaisa dzelzceļu un braucu uz pilsētas centru, uz Gremersijparku.
Grcmcrsijparkā 19 stāvēja māja, kuru es biju redzējis jau agrāk. Divdesmitajā gadsimtā tā vēl aizvien stāv savā vietā, un es nejauši garām ejot biju ievērojis to un citas jaukās, vecās savrupmājas ap mazo četrstūraino parku. Cik varēju atcerēties, lā tagad izskatās gluži tāda pati: vienkāršs trīsstāvu nams no brūna smilšakmens ar balti krāsotiem logu rāmjiem, pāris nodeldētiem akmens pakāpieniem un melnām dzelzs margām. Kāda pirmā stāva loga stūrī zili balti maza zīmīte vēstīja: «Istabas un pansija.»
12*
