ūsainā vīra kioskā. Viņš paņēma naudu, nemaz nepaceļot acu no avīzes, un izstūma laukā divas biļetes. Mēs izgājām uz platformas, un vienu acumirkli es atkal pārdzīvoju nelielu šoku, ieraugot kādu duci pasažieru: sievietes, kuru svārki gandrīz slaucīja platformu, galvā tām bija gan cepures, gan šalles, dažām bija uzroči; bārdainus un ūsainus vīrus katliņos, cilindros un kažokādas cepurēs; viņi, rokās turēdami spieķus, pīpēja cigārus. Tad atskanēja svilpiens — tū-tā-tū, jauka, priecīga skaņa; mēs pagrie- zāmics, lai paskatītos uz sliedēm, un es biju pārsteigts. Mārtiņš tika man stāstījis un rādījis bildes, bet es biju to aizmirsis; īsa, resna rotaļu lokomotīvīlc čukāja uz mūsu pusi; no tās mazītiņā skurstenīša gaisā lidoja sarkanas dzirksteles. Nograbēja lokomotīves bremzes, čukāšana kļuva lēnāka, balts tvaiks šļācās no abiem lokomotīves sāniem, un vilciens — lokomotīves vadītājs bija izliecies pa sānu logu — ieslīdēja stacijā un aizslīdēja mums garām.
Vagons bija gandrīz pilns, bet es jau atkal no jauna biju pieradis pie cilvēku izskata un, paraudzījies Keitai sejā, sapratu, ka viņa tāpat. Man neienāca prātā, ka pāri ejai tieši mums pretim sēdošais vīrietis ar brūno bārdu varbūt brauc uz kāzām; protams, ka viņa spīdīgajs cilindrs ir galvassega, kuru viņš nēsā ik dienas, tāpat kā daudzi citi vīrieši šai vagonā. Viņam blakus, izklaidīgi skatīdamās tukšumā, sēdēja sieviete ar jūras zilu, zem zoda sasietu šalli, ietinusies brūnā adītā lakatā; mugurā viņai bija gara tumši zaļa kleita, un es uz mirkli ieraudzīju starp viņas svārku malu un melnajām kurpēm ar podziņām baltas, adītas zeķes ar platām sarkanām svītrām. Bet tagad es spēju jau saredzēt ko vairāk nekā tikai tērpu; es redzēju arī pašu meiteni, kas to valkāja. Un, par spīti viņas drēbēm, cs redzēju, ka viņa ir jauna un glīta. Man pat šķita, ka varu apgalvot — es nezinu kāpēc, bet tā man šķita —, ka viņai ir jauks augums.
Keita piegrūda man ar elkoni.
Nevienas reklāmas. — Viņa pamāja uz tukšumu virs logiem.
Es paskatījos un teicu:
—• Diezin cik ilgs laiks paies, kamēr kāds ģēnijs iedomāsies par tām?
Aiz vagona logiem mirdzēja tūkstošiem sīku gaismas punktiņu, taču tiem pietrūka spožuma, un tie itin nemaz netraucēja tumsu; gandrīz visur bija gāzes apgaismojums, no attāluma tās gaisma izskatījās balta un gandrīz nekustīga; taču šur tur manīja ari sveču gaismu un, man šķiet, vietām arī petrolejas lampas. Nekādu krasu, nekādu neona reklāmu, nekā ko lasīt, tikai melns plašums, kuru it kā bija sadurstījuši gaismas punktiņi, un visi tie atradās zem mums. Tā bija Menhctena, uz kuru mēs skatījāmies pari jumtu korēm; visaugstākās celtnes bija desmitiem baznīcu torņu, kuru silueti rēgojas… jā, pret Iludzonas upi, kas tikko bija kļuvusi redzama uzlē- kušā mēness gaismā. Pēc dažām minūtēm — mēs mēnesi nevarējām redzēt, bet tagad tas bija pacēlies augstāk — upe kļuva gaišāka, tās tumšā virsma mirguļoja, un pēkšņi es ieraudzīju pie krasta noenkuroto burinieku tumšos stāvus un kailo mastu siluetus. Skatoties laukā pa logu uz šo svešo pilsētu, kas slīdēja mums garām, es nodrebēju. Ta bija Menhetena, un tur plūda Hudzona, taču es biju milzīgi tālu no visa, ko pazinu.
Mes izkāpām pēdējā pieturā, uz Sestās avēnijas un 59. ielas stūra, tikai vienu kvartālu no vietas, kur šodien pēcpusdienā bijām iznākuši no Centrālā parka; mēs šķērsojām ielu, atkal iegājām parkā un devāmies uz priekšu klusēdami, atliekot visu, kas butu pārrunājams par zilo aploksni un cilvēku, kurš to iemeta pastā, līdz brīdim, kad būsim sasnieguši savu patvērumu Dakota; mēs varējām to saskatīt talu priekšā; ka tornis ta slējās pret mēness gaismas pielietajām debesīm.
Un tad mēs ar Keitu sēdējām dzīvojamā istabā, un mums katram rokā bija jau otrā glazē dzeramā — labs, stiprs viskijs ar ūdeni. Kamīnā atkal kurējās uguns, mēs bijām visu izrunājuši un vēlreiz pārsprieduši visu par zilo aploksni un cilvēku, kas to nosūtīja, un par mazā Džilisas kapa pieminekļa attēlu sniegā. Pēc īsa klusuma brīža es ierunājos:
— Kas no visa redzētā uz tevi atstāja visspēcīgāko iespaidu? Ielas, cilvēki? Celtnes? Pilsēta, kāda tā izskatījās no gaisa dzelzceļa?
Keita iedzēra mazu malciņu no savas glāzes, tad atbildēja:
— Nē, cilvēku sejas.
Es jautājoši paskatījos uz viņu.
—• Tās nav sejas, pie kādām esam pieraduši mēs, — viņa teica, šūpodama galvu, it kā es ar viņu strīdētos. — Šodien redzētās sejas ir citādas.
Es nodomāju, ka viņai laikam gan ir taisnība, tomēr iebildu:
— Iedomas. Viņi tikai ģērbjas pavisam citādi. Sievietes gandrīz nemaz nelieto kosmētiku. Vīriešiem ir bārdas vai vaigu bārdas.
— Tas nav tas, Saj, un pie bārdām mēs esam pieraduši. Viņu sejas patiešām ir citādās. Padomā par to.
Es sūcu savu viskiju, tad ieminējos:
— Varbūt tev taisnība. Man šķiet, tā ir. Bet kā citādas?
