Es atkal runāju vienskaitlī, nepieminēdams Keitu. Man bija jāpastāsta Dancigeram, ko Keita bija izstrādājusi, bet es gribēju to darīt, kad mēs būsim divatā. Es aprakstīju katru savu soli, katru redzēto skatu, katru dzirdēto skaņu; telpā valdīja klusums. Vairāk nekā divdesmit cilvēku sēdēja pie galda un uz saliekamajiem krēsliem, un neviens pat neieklepojās un nenovērsa acu no manis. Var būt, ka divdesmit minūšu laikā, kamēr cs runāju, kāds no viņiem aizkūpināja cigareti vai dziļāk atzvēlās krēslā, pārmainīja stāvokli, sakrustoja kājas; man šķiet, ka to viņi darīja. Taču man radas iespaids par pilnīgu ne- kustību un klusumu, kurā skanēja tikai mana balss, un visu uzmanība bija pievērsta man tik pilnīgi, ka runājot es jutos tā, it kā atrastos viņu ievērības starmešu žilbinošajā spožumā.
Beidzu runāt, apsēdos un vēl kādu pusstundu atbildēju uz jautājumiem. Lai kā arī jautājums tika formulēts, tā saturs vienmēr bija neatbildamais: Ka tas bija? Ka tas īsti bija? Un tagad viņiem vairs nebija miera. Viņi dīdījās, rauca pieres, sačukstējās, aizkūpināja cigaretes, jo, lai ka es pūlējos un lai cik pilnīgi izstāstīju visus sīkumus, tam nebija nozīmes, — es nespēju viņiem izskaidrot notikušā būtību, noslēpums palika.
Virkne jautājumu, kurus uzstādīja senators, atšķīrās no pārējiem. Man neizprotamu iemeslu dēļ viņš bija naidīgi noskaņots. Likās, it kā viņam būtu aizdomas vai vismaz viņš prātotu par iespēju, ka es viņus visus vazāju aiz deguna. Man šķiet, ka šajos apstākļos tas nemaz nebija tik nesaprātīgas aizdomas, lai gan neviens cits tādas neizrādīja. Senators, piemēram, nevarēja atcerēties, ka viņa vectēvs kādreiz būtu ieminējies par tādiem omnibusiem, kādus es aprakstīju. Viņš sēdēja, viltīgi lūkodamies uz mani, it kā būtu mani pieķēris. Es, protams, nevarēju darīt neko citu kā tikai pieklājīgi paraustīt plecus un atbildēt, ka es tādus tomēr redzēju. Man saka likties, ka viņš tikai ļaujas izmanīga politikāņa instinktam, lai varētu izgrozīties, ja vēlāk kaut kas noietu greizi. Esterhāzi viņu veikli pārtrauca ar kādu nesvarīgu jautājumu un pēc tam aizmirsa dot viņam atkal iespēju turpināt izjautāšanu. Esterhāzi vienkārši pateicās man un pajautāja, vai man nebūtu iebildumu pakavēties vēl šeit, lai es butu pie rokas, kad sēde beigsies. Kad es atbildēju: «Protams, ka nav», viņš atkal pateicās, un es sapratu, ka varu aiziet 110 konferenču zāles. Kad gāju laukā, atskanēja pat mēreni aplausi un es nosarku.
Pēc tam es visu laiku sēdēju Rūba kabinetā un šķirstīju vecus «Life» numurus, tāpat kā ārsta uzgai- damajā istabā atklādams, ka, skatoties senāk iznākušus žurnālus, ir pavisam grūti pateikt, vai esmu tos jau redzējis vai ne. Es apskatīju kādu «Playboy» numuru, «US Infantry Journal» un vienreiz pa gaiteni aizgāju līdz kafejnīcai pēc kokakolas, kuru nemaz negribēju. Divas reizes ienāca Rūba sekretāre un, protams, gribēja zināt, kā tas bijis, kā tas īsteni bijis, un es vēlreiz ellišķīgi nopūlējos, meklēdams vārdus, kas varētu to izskaidrot. Bija jau pāri četriem, kad viņa ienāca trešo reizi. Viņai nupat esot piezvanījuši un lūguši, vai es nevarot vēlreiz ierasties apspriežu zālē.
Es īstenībā nekad neesmu iegājis tiesā zvērināto zālē pēc tam, kad tā stundām ilgi bijusi aizslēgta, taču man šķiet, ka tajā vajadzēja būt tādai pašai atmosfērai un izskatam. Telpā bija gaisa kondicionē- lajs, tādēļ ta nebija piedūmota, toties pelnu trauki bija pilni ar kaudzi un gaiss oda pēc cigaretēm, kaklasaites bija norautas, žaketes novilktas, piezīmju bloki pieskribelēti ar dažādiem ķiņķēziņiem, uz galda gulēja papīra bumbiņas, un cs ieraudzīju kādu uz pusēm pārlauztu zīmuli; sejas bija kā sastingušas, dažas īstenībā izskatījās īgnas. Kad es gāju iekšā, Esterhāzi piecēlās un pakalpīgi smaidīja, izskatīdamies pavisam svaigs. Viņam žakete vēl aizvien bija mugurā, kaklasaite un krekls tikpat kārtīgi kā allaž. Viņš man norādīja uz krēslu, kur biju sēdējis jau pirmīt, tad ļoti mierīgs apsēdās arī pats, vaļīgi saņēmis rokas un nolicis uz galda malas.
— Man ļoti žēl, ka jums bija tik ilgi jāgaida. Jūs droši vien esat pavisam noguris gan fiziski, gan garīgi, — viņš teica.
Izklausījās, ka viņš tiešām domā to, ko saka, un es nomurmināju pieklājīgu atbildi. Es atskārtu: biju gaidījis, ka runās Dancigers, un paskatījos pāri galdam uz viņu. Viena viņa lielā plauksta gulēja uz galda malas, krēsls bija atbīdīts; man iešāvās prātā doma — viņš it kā norobežojas no sanāksmes. Vai viņš izskatījās saniknots? Es nospriedu, ka ne; īstenībā viņa seja bija neizteiksmīga. Nekādi nevarēja saprast, ko viņš jūt vai domā; var būt, ka viņš bija tikai noguris. Runāja Esterhāzi:
— Mums bija jāuzklausa, mēs gribējām uzklausīt visdažādākās uzskatu nianses, lai pieņemtu tik svarīgu lēmumu kā, — viņš lēni pārlaida acis ap galdu, — tas, par kuru nupat vienojāmies.
Viņš pasmaidīja un mirkli palūkojās uz mani, un es pēkšņi jutu, ka es kā cilvēks viņu interesēju tikai tikpat daudz kā jebkurš cits, kurš būtu paveicis to, ko es.
