Durvis atvērās, un pa tām bija saredzamas burvīgas kamīna liesmas; parādījās arī Vārtnieks. Džila aiz bailēm, ka izgrūdīs kliedzienu, iekoda lūpā. Vārtnieks nebija pārāk milzonīgs milzis, tas ir, viņš gan bija garāks par ābeli, bet ne tik garš kā telegrāfa stabs. Viņa galvu klāja saraini, rudi mati, mugurā ādas kamzolis, no vienas vietas noklāts ar metāla plāksnītēm, lai izskatītos pēc bruņukrekla, kaili ceļgali (diezgan mataini) un ap lieliem aptīts kaut kas līdzīgs kājautiem. Viņš noliecās un blenza uz Purvaspīdoni.
— Kādā vārdā tad tāds radījums kā tu sevi dēvē? —viņš noprasīja.
Džila sakopoja visu savu dūšu. — Lūdzu, —viņa sauca augšup milzim. — Zaļi tērptā dāma sūta sveicienu Rāmo milžu ķēniņam, kā arī dienvidu bērnus un šo Purvaspīdoni (tāds ir viņa vārds), lai viņi piedalītos Rudens svētkos. Protams, ja tas jums nesagādā neērtības, — viņa piebilda.
— Ā-ā! — izsaucās Vārtnieks. — Tā ir pavisam cita runa. Nāciet iekšā, mazie cilvēciņi, nāciet iekšā. Jums labāk būs pagaidīt manā vārtsarga namiņā, kamēr es paziņošu viņa majestātei. — Viņš ziņkāri nolūkojās uz bērniem. —Zilas sejas, —viņš noteica. — Es nezināju, ka tās var būt tādā krāsā. Man gan tas ir gluži vienaldzīgi. Droši vien jūs cits citam tīri labi patīkat. Tāds ar tādu saderas, kā saka.
— Sejas mums zilas no aukstuma, — Džila skaidroja.
— Īstenībā mēs tādā krāsā neesam.
— Nu tad nāciet iekšā un sasildieties. Nāciet iekšā, mazie knēveļi. —Visi trīs iegāja līdzi Vārtniekam mājiņā, un, lai gan likās diezgan baismīgi, dzirdot aizsitamies aiz sevis tik lielas durvis, viņi to aizmirsa, tiklīdz ieraudzīja to, pēc kā bija ilgojušies kopš vakarvakara — kurošos pavardu! Turklāt kādu! Izskatījās, ka tajā liesmo veseli četri pieci koki, un bija tik karsts, ka viņi nemaz nevarēja lāgā pieiet pavardam tuvāk. Taču mūsu ceļinieki nometās uz ķieģeļu grīdas tam tik tuvu, cik vien spēja paciest karstumu, un izdvesa skaļas atvieglojuma nopūtas.
— Nu, puis, — Vārtnieks uzrunāja otru milzi, kas sēdēja istabas dibengalā, blenzdams uz viesiem tik ilgi, ka likās — acis izspiedīsies no pieres, — aizskrien uz lielo māju un nodod šādu ziņu. — Un viņš atkārtoja to, ko Džila viņam bija teikusi. Jaunākais milzis, vēlreiz pabolījis acis un skaļi iezviedzies smieklos, atstāja istabu.
— Nu, vardulēn, — Vārtnieks uzrunāja Purvaspīdoni,
— pēc tava izskata varētu spriest, ka nebūtu par ļaunu maķenīt uzlabot omu. — Viņš izvilka melnu pudeli, kas bija līdzīga paša Purvaspīdoņa pudelei, bet apmēram divdesmit reižu lielāka. —Pag, pag! —Vārtnieks apķērās.
— Es tak nevaru dot tev krūzīti, jo tu tajā noslīksi. Drusku pagaidi! Šis sālstrauks būs pašā laikā. Lielajā mājā par to nav jārunā, jo sudrabs tik un tā nāk un nāk šurp, un tā nav mana vaina.
Sālstrauks nebija pārāk līdzīgs mūsējiem, tas izskatījās šaurāks un stāvāks, tā ka gluži labi noderēja par kausu Purvaspīdonim, kad milzis bija to nolicis uz grīdas vīram līdzās. Bērni gaidīja, ka Spīdonis atteiksies, jo viņš taču
Rāmajiem milžiem neuzticējās. Tomēr viņš nomurmināja: — Ir jau par vēlu domāt par piesardzību, kad esam iekšā un durvis aiz mums aizvērušās. — Tad viņš šķidrumu paostīja. — Ož labi, — viņš teica. — Bet pēc tā jau nevar spriest. Prātīgāk būs pārliecināties. — Viņš mazliet pagaršoja. — Smēķē arī labi, — viņš sacīja. — Bet varētu būt, ka tikai pirmoreiz malkojot. Ar ko tas beigsies? — Viņš iedzēra lielāku malku. — Ā! — Spīdonis iesaucās.
— Bet vai šī garša nemainīsies, kad malks noies dziļāk? — Un iedzēra vēl vienu. — Dibenā gan droši vien būs kaut kas pretīgs. Es par to nebrīnītos, viņš teica un noklunkšķināja vēderā visu. Tad aplaizīja lūpas un sacīja bērniem:
— Redziet, tas derēs pārbaudei. Ja mani saraus krampji vai arī es pārplīsīšu vai pārvērtīšos par ķirzaku vai ko citu, tad jūs zināsit, ka nedrīkst ēst un dzert neko no tā, ko viņi jums, dos. — Taču milzis, kura ausis bija pārāk augstu, lai viņš dzirdētu, ko čukst Purvaspīdonis, ierēcās smieklos un sacīja:—Nu redz, vardulēn, tu esi īsts vīrs. Edz, kā iztempa visu!
— Es neesmu vīrs…. es esmu tīreļa zvalstonis, —mazliet neskaidri atteica Purvaspīdonis. — Neesmu arī varde. Tīreļa zvalstonis.
Šajā brīdī aizmugures durvis atvērās, ienāca jaunais milzis un pavēstīja: — Viņiem tūdaļ jāiet uz troņa zāli. — Bērni piecēlās, bet Purvaspīdonis palika sēžam un sacīja:
— Tīreļa zvalstonis. Tīreļzvalstonis. Ļoti cienījams Tīreļzvalstonis. Respektzvalstonis.
— Puis, parādi viņiem ceļu, —teica Vārtnieks. —Viņš ieņēmis maķenīt par daudz.
— A' mani viss kārtībā, — buldurēja Purvaspīdonis. — Ne jau varde. Man nav nekā vardīga. Esmu Respektzvalsts.
