Pēc sarunas ar dāmu stāvoklis pasliktinājās divējādi. Pirmkārt, apkārtne bija kļuvusi daudz nepatīkamāka. Ceļš vijās pa nebeidzamām, šaurām ielejām, kur allaž sejā pūta nežēlīgais ziemeļvējš. Nevarēja atrast neko, kas derētu malkai, un nebija arī tīkamo, mazo iedobumu, kur apmesties, — tīrelī tā visa pietrūka. Turklāt šeit zeme bija akmeņaina, un dienā ceļiniekiem sāpēja kājas, bet naktī smeldza visas maliņas.
Otrkārt, lai ko dāma bija gribējusi panākt, stāstot par Hārfengu, tās vārdi uz bērniem bija atstājuši ļaundabīgu iespaidu.Viņi nespēja domāt ne par ko citu kā vien par gultām, vannām, siltām maltītēm un par to, cik gan brīnišķīgi būtu nonākt kādā mājā. Viņi vairs nerunāja par Aslanu un pat par pazudušo Princi ne. Un Džila atmeta paradumu katru vakaru un rītu domās atkārtot zīmes. Pati sev viņa sākumā iestāstīja, ka ir pārāk nogurusi, bet drīz vien visu aizmirsa. Un, kaut gan varētu gaidīt, ka domām par tīkamo dzīvi Hārfengā būtu iespējams uzlabot pusaudžu garastāvokli, īstenībā tā rosināja viņus sevi vairāk žēlot un arvien vairāk kašķēties un ķildoties vienam ar otru un ar Purvaspīdoni.
Beidzot kādā pēcpusdienā viņi nonāca vietā, kur aiza, pa kuru viņi gāja, kļuva platāka un abās pusēs slējās tumši priežu meži. Viņi pavērās uz priekšu un ieraudzīja, ka izkļuvuši ārā no kalniem. Priekšā pletās vientulīgs, akmeņains līdzenums, aiz tā atkal slējās kalni, klāti ar sniegu. Bet starp ceļiniekiem un šiem tālākajiem kalniem pacēlās neliels kalniņš ar nelīdzenu, samērā lēzenu virsotni.
— Skat! Skat! — iebrēcās Džila un rādīja ar pirkstu pāri pakalnam; tur cauri krēslai, kas jau sabiezēja, lēzenā uzkaln a viņā pusē bija saredzami gaismas plankumi. Gaisma! Ne mēnessgaisma, arī ne ugunskuri, bet mājīga, omulīga apgaismotu logu rinda. Ja jūs nekad neesat bijuši mežonīgi tuksnesīgos apvidos — dienu un nakti, nedēļām ilgi —, tad jūs diezin vai sapratīsit, kā viņi jutās.
— Hārfenga! — satrauktās, priecīgās balsīs iesaucās Skrabs un Džila, un: — Hārfenga, — drūmā un nomāktā tonī novilka Purvaspīdonis. Taču viņš piebilda: — Ei! Meža zosis! — un zibensātri norāva no pleca šaujamloku un nošāva krietni treknu zosi. Bija daudz par vēlu cerēt, ka Hārfengu varētu sasniegt šo pašu dienu. Tā nu viņi paēda karstu maltīti, dega ugunskurs, un sākumā nakts, līdzīga tām, kādas viņi jau bija pārlaiduši turpat vairāk par nedēļu, šķita siltāka nekā iepriekšējās. Kad uguns izdzisa, tā kļuva nežēlīgi auksta, un nākamajā rītā, kad viņi pamodās, segas bija sasalušas ragā.
— Nekas! — sacīja Džila, stampādama kajas pret zemi. — Šovakar mūs sagaida silta vanna!
Nevar noliegt, ka diena bija ellīga. Virs galvām — debesis bez saules, tītas mākoņos, kas smagi no sniega; zem kājām nežēlīgs aukstums; pāri visam brāžas vējš, it kā gribētu cilvēkiem noraut pat ādu. Dodamies lejā klajumā, ceļinieki varēja pārliecināties, ka šis senā ceļa posms ir daudz vairāk sapostīts nekā citi, pa kuriem viņiem nācās iet. Viņiem vajadzēja tikt pāri lielām, sadrupušām adūzām, līst pa laukakmeņu spraugām un rāpties pāri oļiem. Noberztām kājām tas nenācās viegli. Tomēr, lai cik noguruši visi jutās, bija pārāk auksts, lai apstātos.
Ap pulksten desmitiem sāka krist pirmās sīkās sniegpārslas un lēni nosēdās uz Džilas delma. Pēc desmit minūtēm tās bira jau diezgan aši. Pēc divdesmit minūtēm zemi pārklāja balts auts. Un, kad pagāja pusstunda, sākās pamatīga un spēcīga sniega vētra; izskatījās, ka tā grasās ilgt visu dienu. Sniegs tik stipri sitās sejā, ka gandrīz neko vairs nevarēja redzēt.
Lai saprastu, kas notika tālāk, jums jāatceras, cik grūti bija kaut ko saskatīt. Pienākot tuvāk zemajam pakalnam, kas atdalīja viņus no vietas, kur bija parādījušies apgaismotie logi, nekādu kopskatu iegūt nevarēja. Labi, ja laimējās saskatīt, kur spert nākamos nedaudzos soļus, un, pat lai tas būtu iespējams, vajadzēja ar pūlēm plest vaļā acis. Lieki pieminēt, ka visi klusēja.
Pienākot pie pakalna, takas abās pusēs viņiem izdevās saredzēt klintis — četrstūrainas klintis (ja palūkotos vērīgāk, bet vai tad nu to kāds darīja!). Visi daudz lielāku, uzmanību pievērsa dzegai, kas atradās viņiem tieši priekšā un aizšķērsoja ceļu. Tā bija apmēram četras pēdas augsta. Purvaspīdonis ar savām garajām kājām bez grūtībām uzlēca augšā un pēc tam uzvilka tur arī pārējos. Tā bija nejauki slapja rāpšanās (gan ne viņam), jo uz dzegas tagad jau klājās diezgan bieza sniega kārta. Pēc tam sekoja grūts, ap simt jardu garš kāpiens — Džila vienreiz novēlās — pa samērā paugurainu pamatu līdz otrai dzegai. Kopumā bija četras dzegas; atstatumi, kas tās šķīra, izrādījās nevienādi.
