Rāpjoties augšā uz ceturto, kļuva skaidrs, ka nu viņi sasnieguši pakalna virsotni. Līdz šim nogāze bija sniegusi zināmu patvērumu; te viņi papilnam dabūja izbaudīt vēja niknumu. Jo dīvainā kārtā pakalna augšpuse bija pilnīgi līdzena. Kā jau bija licies, skatoties no zināma attāluma, tā bija plata, līdzena plakankalne, un vētra, nesaņemdama ne mazāko pretestību, plosījās, cik jaudas. Augšā sniega vēl gandrīz nebija, jo vējš nerimtīgi sagrieza to gan virpuļos, gan veselos mākoņos un trieca ceļiniekiem sejā. Ap kājām sniegs vērpās mazos mutulīšos, kā dažkārt tas notiek virs ledus. Tāpēc patiešām daudzviet pakalna virsma izskatījās gandrīz tikpat gluda kā ledus. Taču, lai visu padarītu vēl grūtāku, šo virsmu krustām šķērsām izrakstīja dīvainas sanesas vai nelieli dambji, kas vietām klajumu sadalīja kvadrātos un taisnstūros. Šiem šķēršļiem, protams, nācās rāpties pāri; augstumā tie bija atšķirīgi — sākot no divām un beidzot ar piecām pēdām; to biezums sasniedza varbūt vairākus jardus. Katrā sanesas ziemeļpusē sniegs jau veidoja dziļas kupenas, un, uzrāpušies kalnā augstāk, visi trīs iestiga un kļuva slapji.
Uzstīvējusi uz matiem kapuci, nejūtīgos pirkstus pabāzusi zem apmetņa, Džila noliektu galvu cīnījās, lai tiktu uz priekšu, reizē uz šīs briesmīgās plakankalnes pamanīdama vēl šo to dīvainu — labajā pusē veidojumus, kas bija mazliet līdzīgi fabriku dūmeņiem, un kreisajā pusē milzīgu klinti, stāvāku nekā klintis mēdz būt. Taču tie meiteni nemaz neinteresēja, tāpēc viņa domas par tiem izmeta no galvas. Vienīgais, par ko viņa raizējās, bija aukstās rokas (un deguns, un zods, un ausis) un Hārfengas siltās vannas un gultas.
Pēkšņi viņa paklupa, noslīdēja pēdas piecas zemāk un, sev par izbīli, atradās tumšā, šaurā plaisā, kas tikai tobrīd šķita parādījusies priekšā. Pēc mirkļa viņa atradās lejā uz cieta pamata. Likās, ka plaisa ir kaut kas līdzīgs tranšejai vai dziļai, tikai jardus trīs platai gropei. Un, kaut arī kritiens bija satraucis, tomēr gandrīz vai pirmais, ko viņa sajuta, bija atvieglojums, ka nu viņai nevar piekļūtvējš, jo tranšejas sienas stiepās augstu pāri galvai. Nākamais, ko Džila pamanīja, dabiski, bija Skraba un Purvaspīdoņa izbiedētās sejas, kas nolūkojās viņā, pārliekušās pāri grāvja malai.
— Vai tu esi savainojusies, Poula? — sauca Skrabs.
— Nebrīnītos, ja tu būtu salauzusi abas kājas, —viņam piebalsoja Purvaspīdonis.
Džila piecēlās un paskaidroja, ka viss esot kārtībā, taču viņiem tai jāpalīdz izrāpties ārā.
— Kur tu īsti esi iekritusi? — Skrabs vaicāja.
— Tādā kā tranšejā, bet tā varētu būt arī kāda iegrimusi taka vai kaut kas tamlīdzīgs, — Džila ziņoja. — Tā ir pilnīgi taisna.
— Jā, nudien, — Skrabs piekrita. — Un stiepjas uz ziemeļiem! Interesanti zināt, vai tas ir kāds ceļš? Ja tā būtu, mēs, iedami pa leju, varētu no šī negantā vēja izvairīties. Vai tur ir biezs sniegs?
— Sniega nav gandrīz nemaz. Laikam vējš augšā dzen to pāri.
— Un kur tā taka aizstiepjas tālāk?
— Mirklīti pagaidi. Iešu paskatīties, — sacīja Džila. Viņa piecēlās un devās pa tranšeju uz priekšu, taču netika necik tālu, kad ceļš asi pagriezās uz labo pusi. Šo ziņu viņa pavēstīja augšā stāvētājiem.
— Kas ir aiz pagrieziena? —vaicāja Skrabs.
Tagad jāpiemin sagadīšanās, ka Džila tikpat labi orientējās līkumotās takās un tumšās apakšzemes vai gandrīz apakšzemes vietās kā Skrabs klinšu kraujās. Viņai nenāca ne prātā vienai nogriezties ap stūri, īpaši, kad viņa sev aiz muguras izdzirdēja ieaurojamies Purvaspīdoni.
— Esi piesardzīga, Poula. Šī ir tāda vieta, kur taka varētu aizvest uz pūķa alu. Un Milžu zemē var būt arī milzu tārpi vai milzu vaboles.
— Manuprāt, tā nekur īsti neaiziet, — sacīja Džila, steidzīgi atgriezdamās atpakaļ.
— Man traki gribētos palūkoties, — teica Skrabs, — es gribētu zināt, ko nozīmē "īsti nekur neaiziet". — To teicis, viņš nosēdās uz tranšejas malas (visi tagad bija pārāk samirkuši, lai raizētos, ka samirks vēl vairāk) un laidās lejā. Viņš aizdrāzās garām Džilai un, kaut arī neko neteica,
Džila nešaubījās, ka zēns zina: viņa baidījusies iet tālāk. Tā nu viņa sekoja Skrabam pa pēdām, bet uzmanījās, lai nenokļūtu viņam priekšā.
Izrādījās tomēr, ka meklējumi sagādā vilšanos. Viņi labajā pusē pagriezās ap stūri un dažus soļus nogāja taisnā virzienā. Te varēja izvēlēties ceļu: vienu vēlreiz taisni uz priekšu, otru — asā pagriezienā pa labi.
— Tas neko nedod, — teica Skrabs, ielūkojies pagriezienā pa labi, — tas aizvestu mūs atpakaļ uz dienvidiem. — Viņš devās atkal taisni, taču pēc dažiem soļiem ceļš otrreiz nogriezās pa labi. Tomēr šoreiz izvēles vairs nebija, jo tranšeja, pa kuru viņi virzījās, ieveda strupceļā.
— Nekas nesanāk, — norūca Skrabs. Džila, velti nešķiezdama laiku, pagriezās un pirmā devās atpakaļ. Kad viņi nokļuva atkal tur, kur Džila bija sākumā iekritusi, Purvaspīdonim ar savām garajām rokām nebija ne mazāko grūtību uzvilkt abus augšā.
