gari, smaili deguni un gari, gaļīgi deguni, līdzīgi maziem snuķiem, gan milzīgi, masīvi deguni. Dažiem vīriem pieres vidū rēgojās rags. Taču vienā ziņā viņi visi bija līdzīgi — ikvienam no šā simta seja bija tik skumīga, cik nu vien tas iespējams. Tās šķita tik skumīgas, ka pēc pirmā acu uzmetiena Džila aizmirsa, ka ir no tiem baidījusies. Viņa juta, ka gribētu tos kaut kā iepriecināt.
— Nu, ziniet! — sacīja Purvaspīdonis, berzēdams rokas. — Man tieši tas bija vajadzīgs. Ja šie puiši neiemācīs mani skatīties uz dzīvi nopietni, tad es nezinu, kas to varētu izdarīt. Paverieties uz to puisi ar valzirga ūsām vai tajā ar…
— Slienieties kājās, — sacīja zemessargu komandieris.
Nekas cits neadika. Visi trīs uztrausās kājās un sadevās
rokās. Tādā brīdī kā šis ikviens gribēja turēt drauga roku, un zemessargi viņus ielenca, lāčodami uz savām lielajām, mīkstajām pēdām, kurām bija gan desmit, gan divpadsmit, gan reizēm neviena pirksta.
— Soļos marš! — uzsauca gubernators, un viņi paklausīja.
Aukstā gaisma plūda no lielas bumbas gara stieņa galā, un garākais punduris nesa to gājienam pa priekšu. Šajā skumīgajā gaismā ceļiniekiem kļuva redzams, ka viņi atrodas dabiskā dobumā; sienas un jumts bija vienos punos, izliekumos un iedobēs — tūkstošiem fantastiskās formās —, un bruģētā grīda, viņiem ejot, pamazām slīga arvien zemāk. Džilai pārdzīvojums bija smagāks nekā citiem, viņa nevarēja ciest tumšas vietas zem zemes. Un, kad, ceļam turpinoties, alas jumts slīga arvien zemāk un eja kļuva šaurāka, un gaismas nesējs pakāpās sānis, un punduri cits pēc cita saliecās (to nedarīja tikai paši mazākie) un laidās iekšā nelielajā, tumšajā spraugā, un pazuda, viņa manīja, ka nespēj vairs ilgāk to paciest.
— Es nespēju līst tur iekšā, nespēju! Es nespēju to darīt! — viņa elsoja. Zemessargi neteica neko, bet visi nolaida zemāk dakšas un pavērsa tās pret Džilu.
— Mierā, Poula, — teica Purvaspīdonis. — Šie lielie puiši nelīstu tur iekšā, ja sprauga tālāk nekļūtu platāka. Un viens labums šai Zemzemei piemīt— mums nelīs uz galvas lietus.
— Vai dieniņ, jūs nesaprotat! Es nevaru! — Džila vaimanāja.
— Padomā, kā es jutos uz klints, — teica Skrabs. — Purvaspīdoni, ejiet jūs pa priekšu, un es sekošu Džilai.
— Taisnība, — piekrita Purvaspīdonis, nomezdamies rāpus. Tu turies man cieši uz papēžiem, Poula, un Skrabs mīs cieši uz tavējiem. Tad mums visiem būs labi.
— Labi! — Džila noņurdēja un tomēr nometās uz četrām, un viņi, atspiedušies uz elkoņiem, ierāpoja spraugā. Tā nu bija nejauka vieta. Viņiem likās, ka vilkšanās ar seju pie zemes ilgusi veselu pusstundu, kaut gan īstenībā bija pagājušas tikai piecas minūtes. Bija karsts. Džilai šķita, ka viņa noslāps. Tomēr beidzotpriekšā parādījās blāva gaisma, tunelis kļuva platāks un augstāks, un viņi iznāca no tā ārā nosvīduši, netīri un satraukti — iznāca tik lielā alā, ka tā gandrīz neizskatījās pēc alas.
To pildīja nespodra, miegaina vizma, tāpēc nebija vajadzīga zemessargu dīvainā laterna. Grīdu klāja kāds mīksts sūnu paveids, un no šīs sūnas augšup stiepās neparasti veidojumi — gari un sazaroti kā koki, bet tik trausli kā sēnes. Tie auga pārāk reti, lai tas būtu mežs, drīzāk tas līdzinājās parkam. Gaisma (zaļganpelēka) likās plūstam gan no šiem veidojumiem, gan no sāniem, un tā nebija pietiekami spilgta, lai paceltos līdz alas griestiem, kas droši vien pletās kaut kur tālu pār galvām. Tagad viņiem lika soļot šķērsām pāri šai rāmajai, maigajai, miegainajai telpai. Tā šķita diezgan skumja, tomēr šīs skumjas bija mierpilnas, līdzīgas liegai mūzikai.
Te viņi pagāja garām desmitiem neparastu dzīvnieku, kas gulēja uz trūdzemes vai nu beigti, vai miegā, — Džila nevarēja izšķirties, kurš secinājums būtu pareizāks. Vairākums no tiem piederēja kādam pūķu vai sikspārņu paveidam, Purvaspīdonis arī nezināja, kuram.
— Vai viņi te aug? — Skrabs vaicāja gubernatoram.
Tas likās ļoti pārsteigts, ka viņu kāds uzrunā, taču atbildēja:
— Nē. Tie visi ir zvēri, kas atraduši ceļu lejup pa aizām un alām, projām no Virszemes uz Dzīļu valstību. Daudzi nonāk lejā, un tikai nedaudzi atgriežas saules apspīdētajās zemēs. Runā, ka tie atmodīšoties tad, kad pienākšotpasaules gals.
Kad tas bija izsacīts, gubernatora mute aizvērās līdzīgi lādei, un bērni alas dziļā klusuma ietekmē juta, ka neuzdrīkstēsies vairs teikt ne pušplēsta vārda. Pundurīšu basās kājas, grimstot dziļajās sūnās, nesacēla ne mazāko troksnīti. Te nebija ne vēja, ne putnu, nečaloja ūdens. Nebija jaušama arī neparasto dzīvnieku elpa.
