— Ak tā, patiešām, no desas? Ko viņš teica?
— Viņš teica, ka pirmais, ko tu Nārnijā satikšot, būšot sens draugs un ka tev uz karstām pēdām ar viņu jārunā.
— Zini, te nav neviena, ko es jebkad agrāk savā mūžā būtu redzējis, turklāt es nezinu, vai šī ir Nārnijā.
— Man likās, tu teici, ka esot jau te bijis, — Džila iebilda.
— Nu tad tu esi pārklausījusies.
— Tas nu gan ir jauki! Tu man teici…
— Dieva dēļ, turi muti! Paklausīsimies, ko viņi runā.
Karalis runāja ar Rūķi, taču Džila nevarēja sadzirdēt, ko
viņš saka. Un, cik viņa noprata, Rūķis neatbildēja, kaut arī piekrītot locīja vai grozīja galvu. Tad Karalis pacēla balsi un uzrunāja visu galmu, taču viņa balss bija tik vecišķi vārga un čerkstoša, ka Džila no valdnieka runas ļoti maz ko saprata, — īpaši tāpēc, ka tā zīmējās uz cilvēkiem un vietām, par kurām viņa neko nebija dzirdējusi. Kad runa bija galā, Karalis noliecās un nobučoja Rūķi uz abiem vaigiem, izslējās, kā svētījot pacēla labo roku un lēni, mazliet grīļīgiem soļiem devās pa laipām augšup un uzkāpa uz kuģa. Likās, ka galminiekus viņa aizbraukšana ļoti skumdina. Ļaudis izvilka nēzdodziņus, visās malās atskanēja šņuksti. Laipas pacēlās, no kuģa pakaļgala atlidoja trompešu skaņas, un kuģis sāka attālināties no krasta. (To vilka airu laiva, taču Džila to neredzēja.)
— Nu… — Skrabs iesāka, bet tālāk tā arī netika, jo šajā brīdī pa gaisu atlidoja liels, balts priekšmets — Džilai uz mirkli tas izskatījās pēc pūķa. Priekšmets nosēdās Skrabam pie kājām. Tā bija balta Pūce, bet tik liela, ka augumā līdzinājās palielam pūķim. Pūce blisināja un miedza acis, it kā būtu tuvredzīga. Tad tā palieca galvu uz vienu pusi un, maigi ūjinot, sacīja:
— Tū-ū, tū-ū! Kas jūs esat?
—Mani sauc Skrabs, un šī ir Poula, — teica Jūstess. Vai jūs mums varētu pateikt, kur mēs atrodamies?
— Nārnijas zemē, pie karaļpils Kērā Paravelā.
— Vai tas ir Karalis, kurš tikko kā iekāpa kuģī?
— Skumji, drūmi, skumji, drūmi, — Pūce sērīgi pūta, purinādama lielo galvu. — Bet kas jūs esat? Ap jums ir tāda maģiska aura. Es redzēju jūs ierodamies. Jū-ūs lidojāt. Visi citi bija tik aizņemti ar Karaļa atvadām, ka jūsu ierašanos neviens nepamanīj a. Tikai es pamanīju. Es nejauši ieraudzīju jūs lidojam.
— Mūs šurp atsūtīja Aslans, — Jūstess klusā balsī pavēstīja.
— Tū-ū, tū-ū! — iesaucās Pūce, bužinādama spalvas. — Tā nu man ir pārāk svarīga ziņa tik agram vakaram. Es nespēšu nomierināties līdz pat saules rietam.
— Un viņš mūs atsūtīja, lai mēs atrastu pazudušo Princi, — teica Džila, nespēdama vien sagaidīt, kad varēs iesaistīties sarunā.
—Pirmo reizi dzirdu, —sacījajūstess. —Kādu Princi?
— Labāk jums tūlīt vajadzētu nākt un aprunāties ar reģenta kungu, — teica Pūce. — Tas ir viņš tur ēzelīša pajūgā — rūķis Trampkins. — Putns pagriezās un, rādīdams ceļu, murmināja: — U-ū! U—vū-u! Nu-u i' gan du-u-mi! Man vēl nevedas skaidri domāt. Ir pārāk agrs.
— Kā sauc šo Karali? — vaicāja Jūstess.
— Kaspians Desmitais, — atteica Pūce.
Un Džila brīnījās, kāpēc Skrabs pēkšņi apstājas un tik neparasti pārvēršas sejā. Viņa nodomāja, ka nekad nav redzējusi zēnu, kaut ko dzirdot, izskatāmies tik bālu. TaČu viņa nepaspēja neko pavaicāt, jo viņi pienāca pie Rūķa, kas tikko kā, paņēmis rokā grožus, gatavojās atgriezties pilī. Galminieku pulks bija izklīdis, bet devās tajā pašā virzienā —pa vienam, diviem vai mazos pulciņos, kā dara cilvēki, atgriežoties no futbola mača vai zirgu skriešanās sacīkstēm.
—Tū-u! Khm! Reģenta ku-ungs! — sacīja Pūce, viegli palocīdamās un tuvinādama knābi Rūķa ausij.
— Ei! Kas ta' nu? — Rūķis iesaucās.
— Divi svešinieki, milord, — ziņoja Pūce.
— Desinieki? Ko tu ar to gribi sacīt? — teica Rūķis. — Es še redzu tikai divus neparasti sušķīgus cilvēkkucēnus. Ko viņi grib?
— Mani sauc Džila, — teica meitene, paspraukdamās uz priekšu. Viņai ļoti gribējās paskaidrot svarīgo uzdevumu, kas bijis ierašanās mērķis.
—Meitenes vārds ir Džila, — brēca Pūce, cik vien skaļi spēja.
— Kas te noticis? — niknojās Rūķis. — Meitenes uz
sārta? Neticu nevienam vārdam. Kādas meitenes? Kāds sārts?
— Tikai viena meitene, milord, — Pūce skaidroja. — Un viņas vārds ir Džila.
— Runā skaļāk, runā skaļāk, — sacīja Rūķis. — Nestāvi tur, ūjinādams un šņākdams man ausi. — Kas ir sadedzināts uz sārta?
— Neviens nav sadedzināts.
— Kas?
— NEVIENS.
— Labi, labi. Nav ko kliegt. Es nemaz tik kurls neesmu. Kāpēc tad tev jānāk šurp, lai pastāstītu, ka neviens nav dedzināts? Kāpēc lai kāds būtu dedzināts?
— Labāk pasakiet viņam, ka es esmu Jūstess, — Skrabs teica.
— Tas zēns ir Jūstess, milord, — Pūce ūjināja no visa spēka.
— Krusttē's? — aizkaitināts atrūca Rūķis. — Var jau būt, ka ir, bet tāpēc tak viņš nav jāved uz galmu? Vai ne?
— Nevis krusttēvs, — iebilda Pūce, — bet JŪSTESS.
—Lustes, vai viņš domā, ka te būs lustes? Es acīmredzot
