Rorans sāka vilkties augšup pa ķēdi. Labais plecs vietā, kur bija iecirtis razaks, dega kā ugunī, tomēr jauneklis nelikās par to ne zinis. Ticis līdz iluminatoram, pa kuru enkura ķēde nozuda kuģa iekšienē, Rorans pa ribām, kas balstīja izkrāsoto priekšvadņa figūra, uzrāpās uz klāja. Utars pilēdams un elsodams viņu jau gaidīja.
Satvēruši vāles, viņi, pārskriedami no aizsega uz aizsegu, lavījās uz kuģa vidu, līdz nonāca pēdas desmit aiz sargkareivjiem. Vīri, pārliekušies pār margām, bezrūpīgi čaloja ar Birgitu.
Vienā acumirklī Rorans un Utars izlēca no savas slēptuves un iezvēla abiem pa galvu, pirms tie paguva izraut zobenu. Birgita uz mola pamāja Džeodam un pārējiem, tad viņi kopīgiem spēkiem nolaida tiltiņu un Utars to ar virvi piesēja pie kuģa margām.
Kad Nolfavrels uzskrēja uz klāja, Rorans pasvieda viņam virvi. Sasien viņus kārtīgi! Un aizbāz mutes arī.
Tad visi, izņemot Ģertrūdi, nokāpa zem klāja, lai sameklētu pārējos sargus. Kārvahallieši atrada vēl četrus vīrus naudzini, bocmani, pavāru un pavāra palīgu un izcēla šos no gultām. Tie, kuri mēģināja pretoties, saņēma vieglu belzienu pa galvu, tad visus cieši sasēja. Birgita atkal pierādīja, ka nav ar pliku roku ņemama, viņa pati notvēra divus "Pūķa spārna" vīrus.
Džeods lika nelaimīgos gūstekņus sarindot uz klāja, lai viņus varētu viegli pieskatīt, tad piekodināja: Mums ir daudz darāmā un maz laika. Roran, kapteinis uz "Pūka spārna" ir Utars. Gan tev, gan parejiem jāpilda viņa pavēles.
Nākamās divas stundas uz klāja kūsāja rosība. Kamēr jūrnieki sagatavoja takelāžu un buras, Rorans ar pārējiem kārvahalliešiem atbrīvoja tilpnes no nevajadzīgās kravas, piemēram, nekārstas vilnas ķīpām. Tās uzmanīgi nolaida pāri bortam ūdenī, lai kāds nejauši neizdzirdētu plunkšķus. Lai satilpinātu uz "Pūķa spārna" visu ciematu, vajadzēja pēc iespējas vairāk brīvas vietas.
Brīdī, kad Rorans sēja virvi ap mucu, pēkšņi atskanēja kluss, taču bažīgs uzsauciens: Kāds nāk! Visi, kas atradās uz klāja, izņemot Džeodu un Utaru, nometās garšļaukus un nolika ieročus pa tvērienam. Kājās palikušie vīri sāka staigāt pa kuģa klāju, it kā būtu sargi. Rorana sirds draudēja izlēkt ārā pa muti, kamēr viņš nekustīgi gulēja uz klāja dēļiem, prātodams, kas tagad notiks. Kad Džeods uzrunāja nācēju, Rorans aizturēja elpu… tad soļi noklaudzēja uz tiltiņa.
Nācēja bija Helēna.
Džeoda sieva bija tērpusies vienkāršā kleitā, matus paslēpusi zem lakatiņa un uz pleca nesa rupja auduma maisu. Nebilduši ne vārda, viņa aiznesa savas mantas uz kopkajīti un atgriezusies nostājās līdzās Džeodam. Rorans nosprieda, ka nekad iepriekš nav redzējis laimīgāku cilvēku.
Debesis virs Kores virsotnēm tik tikko bija sākušas sārtoties, kad viens no jūrniekiem, kas kārtoja takelāžu, norādīja uz ziemeļiem un uzsvilpa, lai dotu ziņu, ka pamanījis kārvahalliešus.
Rorans sāka kustēties vēl ātrāk. Laika vairs nebija. Viņš steigšus uzkāpa uz klāja un paskatījās uz tumšo cilvēku rindu, kas tuvojās gar krastu. Šī viņu plāna daļa bija iespējama tikai tāpēc, ka atšķirībā no citām piekrastes pilsētām Teirmai arī jūras pusē bija mūris, kas pasargāja to no biežajiem pirātu uzbrukumiem. Tas nozīmēja, ka ostu un tās ēkas nekas nenorobežoja un ciematniekiem bija iespēja bez traucēkļiem sasniegt "Pūķa spārnu".
- Pasteidzamies, pasteidzamies, pasteidzamies! skubināja Džeods.
Pēc Utara pavēles jūrnieki iznesa uz klāja krietnu skaitu lielajām ballistām paredzēto šķēpu, kā arī vairākas mucas stipri smirdošas darvas. Atsituši mucas, vīri nozieda ar darvu šķēpu augšdaļu. Tad viņi uzvilka un pielādēja klāja labās puses ballistas. Lai uzvilktu milzīgā ieroča stiegru, diviem vīriem nācās nopūlēties vaiga sviedros.
Kārvahallieši bija nogājuši divas trešdaļas ceļa līdz kuģim, kad Teirmas mūrus sargājošie kareivji pamanīja viņus un sāka pūst trauksmi. Pirms apklusa pirmās tauru skaņas, Utars ierēcās: Aizdedziniet šķēpus un šaujam!
Atrāvis vaļā Džeoda lukturi, Nolfavrels metās no ballistas pie ballistas, ar gaismekļa liesmu aizdedzinādams darvas klātos šķēpus. Tikko lādiņš uzliesmoja, pie ballistas stāvošais vīrs parāva auklu, kas atbrīvoja stiegru, un šķēps ar smagu būkšķi aizlidoja pilsētas ostas virzienā. Divpadsmit no "Pūķa spārna" izšautie uguns apņemtie šķēpi ķēra gan kuģus, gan ēkas līdzīgi rēcošiem, sarkani nokaitētiem meteorītiem, kas nokrituši no debesīm.
- Pārlādēt ballistas! Utars pavēlēja.
Atkal nočīkstēja divpadsmit milzīgie loki tur vīri atvilka vītās stiegras. Ballistās tika ielādēti jauni šķēpi. Nolfavrels vēlreiz apskrēja visus šaujamrīkus. Rorans juta, kā nodreb klājs, kad no tuvākās ballistas ostas virzienā aizšāvās nāvējošā bulta.
Drīz vien piekraste bija pārvērtusies ugunīgā sienā, kas neļāva kareivjiem cauri Teirmas austrumu vārtiem nokļūt līdz "Pūķa spārnam". Rorans bija cerējis, ka dūmi paslēps kuģi no loka šāvējiem, kuri tagad bija sapulcējušies uz mūriem, taču tas aizņēma krietnu laiciņu; vairāki desmiti bultu sasniedza takelāžu, un viena šautra iedūrās klājā Ģertrūdei pie kājām. Tikai tad dūmu mākonis pilnībā aizsedza kuģi.
