- Šaujiet, kur pagadās! Utars nobļāva, stāvēdams kuģa priekšgalā.
Kārvahallieši klupdami krizdami skrēja pa krastu. Kad viņi nonāca līdz mola ziemeļu galam, vairāki cilvēki saļima viņus ķēra Teirmas kareivju bultas. Bērni bailēs raudāja. Tad ciematnieki metās uz priekšu ar jaunu sparu. Rībinādami pa piestātnes dēļiem, viņi steidza garām degošajām noliktavām un arvien tālāk pa molu. Drīz vien elsojošais pūlis sasniedza kuģi un milzu murskulī sāka velties uz klāja.
Birgita un Ģertrūde virzīja kārvahalliešu straumi uz priekšgala un pakaļgala lūkām. Pāris minūšu laikā katrs kuģa brīvais stūrītis bija aizpildīts ar cilvēkiem, sākot no kravas tilpnes un beidzot ar kapteiņa kajīti. Tie, kuriem neatradās vieta lejāk, palika uz klāja, saspiedušies ciešā pulciņā un aizsegušies ar Fiska vairogiem.
Kā Rorans bija norādījis Horstam nosūtītajā lūgumā, dūšīgākie Kārvahallas vīri sapulcējās pie grotmasta un gaidīja rīkojumus. Rorans pamanīja starp viņiem Mandeļu un ar lepnumu pamāja puisim.
Tad Utars pamāja vienam no jūrniekiem un norēja pavēli:
- Bonden! Triec tās sauszemes žurkas pie vinčām, paceliet enkurus un tad visi pie airiem! Un darām visu divreiz ātrāk nekā parasti! Tad viņš vērsās pie vīriem, kas rosījās pie ballistām. Puse pie kreisā borta ballistām! Gādājiet, lai mums netiek klāt ar abordāžas āķiem!
Rorans bija viens no tiem, kas pārgāja uz kuģa pretējo pusi. Kamēr viņš gatavoja šāvienam ballistas, kuģi cauri kodīgajiem dūmiem sasniedza vairāki atpalicēji. Līdzās Džeods un Helēna pa tiltiņu noripināja uz doka visus sešus gūstekņus.
Drīz vien enkuri bija pacelti, tiltiņa virves pārcirstas un zem kājām sāka dunēt bungas, norādīdamas ritmu, kādā jācilā airi. Ļoti lēnām "Pūķa spārns" pagriezās pa labi, pret atklāto jūru, un tad, pamazām uzņemdams ātrumu, aizslīdēja no mola.
Rorans kopā ar Džeodu aizgāja līdz kuģa pakaļgalam, kur viņi brīdi vēroja liesmojošo elli, kas aprija ikvienu degošu priekšmetu starp Teirmu un okeānu. Aiz dūmu segas kā plakans, uzburbis, oranžs disks pāri pilsētai debesīs cēlās saule.
"Cik cilvēku es tagad esmu nogalinājis?" Rorans iedomājās.
It kā atbildēdams uz domās izteikto jautājumu, Džeods noteica:
- Uguns nodarīs postu daudziem nevainīgiem cilvēkiem.
Vainas apziņa lika Roranam atbildēt spīvāk, nekā viņš bija gribējis: Vai tad tu labprātāk sēdētu lorda Risthārta cietumā? Es šaubos, vai daudzus ievainos uguns, un, pat ja kāds apdedzināsies, tam nevajadzētu būt nekam nāvējošam. Ja mēs kristu Impērijas nagos, mūsu izredzes izdzīvot būtu krietni mazākas.
- Roran, es iztikšu bez tavām pamācībām. Es pats lieliski zinu visus "par" un "pret". Mēs rīkojāmies tā, kā mums bija jārīkojas. Tikai neprasi, lai es izjustu gandarījumu par ciešanām, kuras esam nodarījuši, lai nogādātu sevi un savējos drošībā!
Ap pusdienlaiku airi jau bija ievilkti kuģī un "Pūķa spārns" traucās uz priekšu ar buru spēku, labvēlīga ziemeļu vēja nests. Brāzmas lika takelāžai virs galvas pa brīdim dobji iezumēties.
Kuģis bija pārpildīts līdz pēdējai iespējai, taču Rorans bija pārliecināts, ka, mazliet piekārtojot steigā samestās mantas un rūpīgāk izvietojot cilvēkus, viņiem izdosies sasniegt Surdu, neciešot no milzīgām neērtībām. Lielākās galvassāpes varēja sagādāt vienīgi ierobežotās pārtikas devas; lai nodrošinātos pret badu ceļojuma otrā pusē, tām bija jābūt stipri niecīgām. Turklāt, atrodoties tik cieši citam pie cita, varēja viegli izplatīties dažādas kaites.
Pēc tam kad Utars bija īsumā izklāstījis, cik svarīga ir kārtība uz kuģa, ciematnieki ķērās pie neatliekamajiem darbiem tika aprūpēti ievainotie, izsaiņotas nedaudzās atlikušās mantas, kā arī iekārtotas guļvietas uz katra no klājiem. Tāpat tika izvēlēti cilvēki, kam vajadzēja doties palīgā Utaram: "Pūķa spārnam" bija vajadzīgi gan pavāri, gan jūrnieku palīgi, kurus apmācītu Utara vīri, gan kuģapuika.
Palīdzēdams Elēnai uzkārt guļamtīklu, Rorans neviļus iesaistījās karstā strīdā starp Odeli, viņas ģimeni un Frevinu, kurš acīmredzot bija dezertējis no Torsona komandas, lai paliktu kopā ar meiteni. Abi vēlējās precēties, taču pret to kvēli iebilda Odeles vecāki, kā iemeslu minēdami apstākli, ka jaunajam jūrniekam nebija nedz ģimenes, nedz cienījama amata, nedz līdzekļu, lai nodrošinātu viņu meitai kaut pieticīgāko iztikšanu. Rorans uzskatīja, ka mīlniekiem labāk palikt kopā likās ne pārāk apdomīgi mēģināt viņus nošķirt kuģa šaurībā, tomēr Odeles vecāki atteicās uzklausīt vina apsvērumus.
Rorans sapīcis sacīja: Ko tad jūs iesakāt darīt? Jūs taču nevarat savu meitu turēt aiz atslēgas, un, manuprāt, Frevins ir pierādījis savu jūtu patiesumu vairāk nekā…
- Razaki!
Sauciens atskanēja no masta groza.
Ilgi nedomādams, Rorans izrāva veseri, apmetās uz papēža un, uzrausies augšā pa kāpnēm un pa ceļam apdauzīdams kāju, cauri priekšgala lūkai izsteidzās uz klāja. Tad viņš aizskrēja līdz cilvēku pulciņam, kas pakaļgalā satraukti vēroja debesis, un apstājās līdzās Horstam.
Kalējs pacēla pirkstu.
