Viens no spārnotajiem nezvēriem ar razaku mugurā līdzīgi vēja plosītai ēnai plivinājās pie paša krasta. Par spīti gaišajai dienai, abi briesmoņi iedvesa Roranā šausmas. Viņš nodrebinājās, kad spārnotais radījums izgrūda savu asinis stindzinošo spiedzienu, bet tad pāri ūdeņiem tāla, bet skaidra noskanēja razaka kukainīgā balss: Jūsss neaizbēgsssiet!
Rorans palūkojās uz ballistām, bet tās nebija iespējams pagriezt tā, lai varētu izšaut uz razaka pusi. Vai kādam ir loks?
- Man, Baldors atsaucās. Viņš nometās uz viena ceļgala un uzvilka stiegru. Aizstājieties man priekšā, lai tas mani neredz. Visi uz klāja stāvošie saspiedās ciešāk ap Baldoru, aizsegdami viņu no razaka baisā skatiena.
- Kāpēc viņi neuzbrūk? Horsts norūca.
Rorans apjucis mēģināja rast tam izskaidrojumu, taču nespēja. Tad Džeods ieminējās: Varbūt ir pārāk gaišs. Razaki parasti medī naktī, un, cik nu man zināms, tie nelabprāt aizklīst tālu no saviem midzeņiem, kamēr vien debesīs spīd saule.
- Turklāt, Ģertrūde lēnām piebilda, man ir aizdomas, ka tie baidās no okeāna.
- Baidās no okeāna? Horsts izsmējīgi pārjautāja.
- Paskatieties briesmoņi lido, skardami ūdens virsu labi ja pāris pēdu dziļi.
- Tev taisnība, Rorans atzina. Beidzot kāda nepilnība, ko varēšu izmantot pret viņiem!
Pēc kāda brīža Baldors uzsauca: Esmu gatavs!
Cilvēku bariņš pašķīrās, lai dotu ceļu bultai. Baldors pielēca kājās un ar vienu kustību pacēla spalvu pie vaiga un atlaida no niedres darināto šāviņu.
Tas bija pārgalvīgs šāviens razaks lidinājās krietni tālāk, nekā Rorans bija redzējis kādu loka šāvēju trāpām iecerētajam mērķim, taču Baldors nekļūdījās. Bulta ietriecās lidojošajam radījumam labajā sānā. Nezvērs sāpēs iekliedzās tik spalgi, ka vairāku kajīšu iluminatoriem sašķīda stikli, bet akmeņi krastā sabirza putekļos. Rorans ar plaukstām aizsedza ausis, lai pasargātu tās no griezīgās skaņas viļņa. Vēl arvien kliegdams, briesmonis aizlaidās projām no krasta, līdz nozuda aiz dūmakā tītu pakalnu virknes.
- Vai tu to nogalināji? Džeods bālu vaigu vaicāja.
- Baidos, ka ne, Baldors atbildēja. No tāda attāluma bulta tikai aizķēra tā miesu.
Lorings, kurš tik tikko bija pienācis pie viņu pulciņa, apmierināts noteica: Tiesa. Tomēr tu tam sagādāji sāpīgu mirkli, un varu derēt, ka nākamreiz tie kārtīgi apdomāsies, pirms mums uzbrukt.
Taču Roranu pārņēma drūmas priekšnojautas. Pataupīsim līksmību vēlākam laikam, Loring. Šī nebija nekāda uzvara.
- Kāpēc tad ne? Horsts gribēja zināt.
- Tāpēc, ka tagad Impērija skaidri zina, kur mēs atrodamies. Uz klāja iestājās klusums, jo vīri aptvēra nupat dzirdēto vārdu baiso nozīmi.
Un šis, Triāna sacīja, ir jaunākais mūsu izgudrotais raksts.
Nasuada paņēma melnās mežģīnes no burves un pārlaida pār tām pirkstus, apbrīnodama smalkā darinājuma zīdainumu. Cilvēka rokas nespētu radīt neko tik izcilu. Viņa ar gandarījumu pārlūkoja uz galda izkārtotās kārbiņas ar Duvrangragātas burvju darināto mežģīņu paraugiem. Lieliski pastrādāts, vārdenu vadone sacīja. Daudz labāk, nekā biju cerējusi. Jūs esat pelnījuši visaugstākās atzinības vārdus. Jūsu darbs ir milzīgs atspaids vārdeniem.
Triāna starodama pielieca galvu. Es nodošu jūsu vārdus pārējiem burvjiem.
-Vai viņiem jau…
Nasuadas iesākto teikumu pārtrauca kņada pie viņas kambara durvīm. Atskanēja sargu skaļās lamas, tad sāpju smilksts. Priekštelpā dzelzs nozvanīja pret dzelzi. Nasuada satraukumā atkāpās no durvīm un izvilka no maksts dunci.
- Bēdziet, pavēlniec! Triāna uzsauca. Burve nostājās priekšā Nasuadai un uzrāva augstāk piedurknes, atkailinot rokas, gatava ķerties pie maģijas. Izmantojiet kalpu izeju!
Taču, pirms Nasuada paguva pakustēties, atsprāga durvis un maza auguma būtne ietriecās viņai kājās, nogāzdama vārdenu pavēlnieci uz grīdas. Nasuada krītot pamanīja, kā viņai virs galvas nozib sudrabots priekšmets un ar dobju būkšķi ietriecas tālākajā sienā.
Telpā ieskrēja četri sargi un milzīgā juceklī atrāva uzbrucēju no vārdenu pavēlnieces. Kad Nasuadai izdevās atkal piecelties kājās, viņa ieraudzīja vīru varenajās rokās šūpojamies Elvu.
- Ko tas viss nozīmē? Nasuada vēlējās zināt.
Tumšmatainā meitenīte pasmaidīja, tad saliecās un apvēma
bārkstaino paklāju. Pēc tam viņa piekala violeto acu skatienu
Nasuadai un baisā, visu zinošā balsī sacīja: Liec, lai tava burve pārbauda sienu, ak, Ažihada meita, un pārliecinās, vai esmu izpildījusi tev solīto.
Nasuada pamāja Triānai, kas pieslīdēja pie skabargainā cauruma sienā un noskaitīja buramvārdus. Burve atgriezās pie valdnieces, turēdama rokā metāla šautru. Tā bija ieurbusies kokā.
- Bet no kurienes tā atlidoja? Nasuada neizpratnē vaicāja.
Triāna pamāja uz atvērto logu, aiz kura pavērās Aberonas
pilsēta. Visticamāk, no ārpuses.
Nasuada atkal pievērsās bērnam. Ko tu, Elva, par to zini?
Meitenītes drausmais smaids kļuva vēl platāks. Tas bija slepkava.
- Kas to sūtīja?
