Jauneklim likās, ka elfs kustas lēnāk nekā parasti, it kā Vanira straujums būtu gājis mazumā un tagad līdzinātos parasta cilvēka iespējām. Eragons viegli atvairīja elfa zobenu. Tiem cērtoties vienam pret otru, gaisā pašķīda zilas dzirksteles.
Vanirs pārsteigts uz mirkli sastinga. Tad elfs atkal metās uz priekšu, bet šoreiz Eragons izvairījās no zobena, vienkārši noliekdamies atpakaļ, gluži kā vēja šūpots bērzs. Cits citam sekoja vēl vairāki strauji cirtieni, taču Eragons te izvairījās no tiem, te atsita ar Zaroku vai zobena maksti, padarīdams veltus Vanira pūliņus.
Eragons drīz aptvēra, ka pūķa gars no Agaeti Blodhren ir mainījis ko vairāk par viņa ārējo izskatu; tagad jauneklim piemita arī elfa fiziskā izveicība un spēks viņš ne ar ko neatpalika no viņu labākajiem karotājiem.
Šīs atziņas spārnots un vēlēdamies pārliecināties par jaunajām iespējām, Eragons palēcās gaisā. Zaroks sarkani uzmirdzēja saules staros, jauneklis uzlidoja savu desmit pēdu augstumā, kā akrobāts apmeta kūleni un piezemējās Vaniram aiz muguras.
No Eragona lūpām izlauzās spīvi smiekli. Tagad viņš vairs nebija bezspēcīgs elfu, ēnu un citu maģisku būtņu priekšā. Viņam vairs nebūs jāpiedzīvo Vanira un pārējo elfu nievas. Viņam vairs nenāksies paļauties uz Safiras vai Arjas palīdzību, lai paglābtos no tādiem ienaidniekiem kā Durza.
Viņš metās uzbrukumā Vaniram, un laukumam pārskanēja dusmīgu cirtienu zvani. Abi cīnījās kā zvēri, te mezdamies uz priekšu, te atkāpdamies pa nomīdīto zāli. Cirtienu spējums sacēla vēja brāzmas, kas sajauca matus pinkās. Koku zari virs galvas drebēja un birdināja pār cīnītāju galvām skuju šaltis. Cīniņš ilga krietnu brīdi, jo, par spīti Eragona jauniegūtajām spējām, Vanirs vēl arvien bija cienīgs pretinieks. Taču galu galā Eragons guva virsroku. Nozibinājis Zaroku plašā lokā virs galvas, viņš pašāva to garām Vanira mēģinājumam atvairīt cirtienu un trāpīja elfam pa apakšdelmu, salauzdams pretiniekam roku.
Nobālējis sāpēs, Vanirs izlaida zobenu no rokas. Cik gan ātrs ir tavs zobens, viņš bilda, un Eragons atcerējās, ka tā ir rinda no slavenās "Balādes par Umhodanu".
- Augstie dievi! Oriks iesaucās. Šī bija labākā divcīņa, kādu man jebkad nācies vērot, bet es taču redzēju, kā tu cīnījies ar Arju Farthendurā.
Tad Vanirs izdarīja ko tādu, ko Eragons nebija gaidījis: veselo roku uzticības žestā pielika pie krūtīm un paklanījās. Lūdzu, piedod man agrāko uzvedību, Eragon-elda. Es uzskatīju, ka tu esi nolēmis manu rasi iznīcībai, tāpēc bailēs izturējos nožēlojami. Tagad redzu, ka tava izcelsme vairs neapdraud mūsu mērķus. Un tad elfs it kā nelabprāt piebilda: Tagad tu esi Jātnieka vārda cienīgs.
Arī Eragons paklanījās. Tas man ir liels gods. Piedod, ka savainoju tev roku. Vai ļausi to sadziedēt?
- Nē, es ļaušu, lai viss notiek tā, kā daba lēmusi, atstājot man piemiņu par to, ka reiz krustoju zobenus ar pašu Eragonu Ēnkāvi. Taču neuztraucies par rītdienas divcīņu mana kreisā roka ir tikpat izveicīga.
Abi vēlreiz paklanījās, un tad Vanirs aizgāja.
Oriks uzsita ar plaukstu pa gurnu un iesaucās: Tagad mums ir cerība uzvarēt, liela cerība! Es to jūtu savos kaulos. Mēdz teikt, ka rūķu kauli esot kā akmens. O, šī ziņa bezgalīgi iepriecinās gan Hrotgaru, gan Nasuadu.
Eragons saglabāja mierīgu sirdi un rūpīgi noņēma Zaroka asmenim truluma nobūrumu, piebilstot Safirai: Ja Galbatoriksa sakaušanai būtu vajadzīgs tikai spēks, elfi to būtu paveikuši jau pirms daudziem gadiem. Tiesa, nevarēja noliegt, ka jaunās spējas sagādā viņam prieku tāpat kā sengaidītā atbrīvošanās no muguras sāpēm. Bez pastāvīgajām, mokošajām lēkmēm jauneklis jutās tā, it kā būtu izklīdusi prātā sabiezējusī migla, ļaujot viņam atkal domāt skaidri jo skaidri.
Atlika vēl kāds brīdis līdz laikam, kad viņiem bija norunāta tikšanās ar Oromisu un Glēdru, tāpēc Eragons noraisīja pie Safiras segliem piesieto loku un bultu maku un aizgāja līdz laukuma tālajam galam, kur elfi slīpēja loka šaušanas prasmi. Ņemot vērā, ka elfu loki bija daudz jaudīgāki par viņējo, jauneklim nācās šaut no pusceļa, jo citādi elfu mērķi bija pārāk mazi un pārāk tāli.
Ieņēmis ierasto vietu, Eragons uzlika uz stiegras bultu un uzvilka loku, priecādamies, cik viegli tas viņam padodas. Viņš nomērķēja, atlaida stiegru un uz mirkli sastinga, vērodams, vai trāpīs mērķī. Kā traks irsis šāviņš aiztraucās līdz mērķim un ietriecās pašā vidū. Jauneklis pasmaidīja. Viņš raidīja uz mērķi bultu pēc bultas, līdz ar pieaugošo pārliecību izšaudams tās arvien straujāk un straujāk, līdz šaušanas ātrums sasniedza trīsdesmit bultu minūtē.
Gatavodams izšaušanai trīsdesmit pirmo bultu, viņš uzvilka stiegru mazliet stiprāk, nekā jebkad iepriekš to bija darījis vai spējis to izdarīt. Ai" skaļu sprakšķi īves loks viņa kreisajā rokā pārlūza uz pusēm, noskrambādams pirkstus un sašķīzdams sīkās šķēpelēs. Trieciens izrādījās tik spēcīgs, ka roka notirpa.
