Viņš brīdi vēroja saullēktu, bet tad prātu piepildīja domas par Arju. Tiesa, kopš Agaeti Blddhren noslēguma pirms divām dienām tās bija pastāvīgas jaunekļa apziņas viešņas. Nākamajā rītā pēc svinībām viņš devās uz Tialdari namu, lai sameklētu elfu cerot, ka izdosies izlūgties piedošanu par uzvedību iepriekšējā naktī, taču izrādījās, ka viņa jau devusies ceļā uz Surdu. "Kad es viņu atkal satikšu?" jauneklis prātoja. Gaišā dienas laikā Eragons aptvēra, cik ļoti Agaeti Blddhren svinību naktī viņa prātu bija apdullinājusi elfu un pūķu maģija. "Iespējams, es rīkojos kā muļķis, tomēr tā nebija tikai mana vaina vien. Es nesapratu, ko daru, gluži tāpat, it kā būtu piedzēries."
Tiesa, jauneklis zināja, ka ikvienu Arjai pateikto vārdu viņš bija domājis no visas sirds pat ja parastos apstākļos būtu savaldījies, lai neatklātu savu patieso jūtu dziļumu. Elfas atraidījums neizsakāmi sāpināja Eragonu. Atbrīvojies no apmātības, kas svētku naktī bija aizmiglojusi apziņu, viņš bija spiests atzīt, ka daudzējādā ziņā viņai, iespējams, bija taisnība, ka vecumu starpība bija pārāk liela. Jauneklim nenācās viegli to atzīt, taču tad, kad viņš to pieņēma, šī atziņa tikai vairoja ciešanas.
Eragons arī iepriekš bija dzirdējis teicienu "salauzta sii'ds". Līdz šim viņš to uzskatīja par krāšņu, tēlainu izteicienu, ne īstu, fizisku sajūtu. Tagad jauneklis izjuta dziļas sāpes krūtīs tā, kā
reizēm mēdza sāpēt pārpūlēts muskulis, ko pastiprināja katrs sirdspuksts.
Vienīgo mierinājumu sniedza Safira. Pēdējās divās dienās viņa ne reizes nebija pārmetuši svinību nakts rīcību. Viņa teju vienmēr atradās līdzās savam Jātniekam, sniedzot atbalstu ar savu klātbūtni vien. Turklāt Safira daudz runāja ar Eragonu, darīdama visu iespējamo, lai izvilinātu viņu no klusēšanas čaulas.
Lai mazāk nāktos lauzīt galvu par Arju, Eragons uz naktsgaldiņa sameklēja Orika gredzenus un sāka tos virpināt starp pirkstiem, izbrīnīts par to, cik asa kļuvusi arī taustes sajūta. Viņš spēja sataustīt katru mazāko skrambiņu vai nelīdzenumu metālā. Pētīdams gredzenus, viņš pēkšņi saskatīja loģiku zelta apļu izkārtojumā, loģiku, kas līdz šim bija palikusi viņam slēpta. Uzticēdamies instinktam, jauneklis salika gredzenus tā, kā vedināja domāt novērojums. Eragonam par lielu sajūsmu izrādījās, ka visi astoņi apļi tiešām saguļas vienā veselumā. Viņš uzslidināja gredzenu uz labās rokas zeltneša, apbrīnodams, kā gaisma atstarojas smalko dzīsliņu vijumā.
Iepriekš tu to nespēji, Safira atzīmēja, laiskodamās savas guļvietas iedobē.
Es spēju saskatīt daudzas lietas, kas iepriekš bija no manis slēptas.
Eragons aizgāja uz mazgāšanās kambari, lai noskalotos un noskūtos kā nu jau ierasts, ar maģijas palīdzību. Par spīti tam, ka tagad viņš daudz vairāk līdzinājās elfam, bārda nebija pārstājusi augt.
Oriks sagaidīja Eragonu un Safiru cīņu apmācības laukumā. Rūķa acis iemirdzējās, kad jauneklis pacēla roku un parādīja salikto gredzenu. Tev tātad izdevās tikt ar to galā!
- Tas man prasīja vairāk laika, nekā biju iedomājies, Eragons atzina, taču tagad esmu to pieveicis. Vai arī tu atnāci pacīnīties?
- Eh. Es jau mazliet pavicināju savu veco cirvīti kopā ar kādu elfu, kurš ar negantu prieku iebelza man pa galvu. Nē… es labāk paskatīšos, kā veiksies tev.
- Tu taču jau esi redzējis, kā es cīnos, Eragons iebilda.
- Ne beidzamajā laikā.
- Tu gribi teikt, ka tevi māc ziņkāre, kā notikušās pārvērtības ir ietekmējušas manu spēju rīkoties ar zobenu? Oriks tikai paraustīja plecus.
Pāri laukumam uz viņu pusi nāca Vanirs. Viņš pa gabalu uzsauca: Ēnkāvi, vai tu esi gatavs cīņai? Elfa nicinājums kopš pēdējā dueļa pirms Agaeti Blodhren svinībām likās gājis mazumā, bet tikai par mata tiesu.
- Esmu gan.
Eragons un Vanirs atrada brīvāku laukumiņu un stājās viens otram pretī. Iztukšojis prātu, Eragons satvēra Zaroku un ar zibenīgi ātru rokas kustību izrāva to no maksts. Viņš pārsteigts secināja, ka zobens likās sveram ne vairāk par vītola rīksti. Neizjūtot gaidīto pretestību, Eragona roka iztaisnojās pārāk strauji, tāpēc ierocis izrāvās no plaukstas, nolidoja jardus divdesmit pa labi un ietriecās kādas priedes stumbrā.
- Jātniek, vai tu vairs nespēj pat zobenu rokā noturēt? Vanirs irgoja.
- Piedod, Vanir-vodhr, Eragonam bija aizrāvusies elpa. Viņš satvēra elkoni un sāka to berzēt, lai mazinātu sāpes locītavā. Es nenovērtēju savus spēkus.
- Raugi, lai otrreiz tā vairs nenotiktu. Piegājis pie koka, Vanirs satvēra Zaroka spalu un mēģināja izraut asmeni no koksnes. Ierocis nepakustējās ne par mata tiesu. Elfs sarauca uzacis par sarkanā zobena nepakļāvību, jo viņam radās aizdomas, ka te iejaukta kāda burvestība. Saņēmis visus spēkus, Vanirs vēlreiz parāva Zaroku. Šoreiz, stumbram nokrakšķot, viņam izdevās izvilkt zobenu no priedes.
Eragons paņēma ieroci no Vanira un pasvārstīja to rokā, bažīdamies par tā neparasto vieglumu. Kaut kas nav kārtībā, viņš nodomāja.
- Ieņem vietu!
Šoreiz uzbrukumā devās Vanirs. Vienā lēcienā viņš pārvarēja attālumu starp abiem un mēģināja trāpīt Eragonam labajā plecā.
