Arī Safirai bija nemierīgs prāts. Pasaule, Eragon, ir nospriegota līdz pēdējam. Drīz šis vadzis lūzīs un visapkārt sāks trakot neprāts. Tu jūti to pašu, ko jūtam mēs, pūki, un ko jūt elfi nenovēršamu baisas nolemtības vilni, kas iezīmē mūsu laikmeta beigas. Sēro par tiem, kuri kritīs viesulī, kas brāzīsies pāri Alagēzijai. Un ceri, ka mums ar tava zobena un vairoga, kā arī manu ilkņu un nagu palīdzību izdosies izcīnīt gaišāku nākotni.
Pienāca diena, kad Eragons meža klajumiņā aiz Oromisa mājas, apsēdies uz spoži nopulētā celma sūnu klātās ieplakas vidū un tad atverot prātu, lai vērotu apkārt ņudzošās dzīvās radībiņas, spēja sajust ne tikai putnus, dzīvniekus un kukaiņus, bet arī augus.
Augu apziņa atšķīrās no dzīvnieku apziņas tā bija lēna, mērķtiecīga un izkliedēta, taču tā uztvēra apkārtni tikpat skaidri kā Eragons pats. Augu apziņas nesteidzīgais pulss likās ik pa brīdim ar maigu, visu aptverošu gaismas vilni sašūpojam jaunekļa acu priekšā ņirbošo zvaigžņu galaktikas, kurās katra mirdzošā dzirkstelīte iezīmēja dzīvību. Pat šķietami neauglīgākā oļu mēle upītes krastā bija dzīvu radību pilna; pati zeme likās elpojoša un saprātīga.
Viņš atklāja, ka ar apziņu apveltīta dzīvība caurauž it visu.
Iegrimstot apkārtējo būtņu domās un jūtās, Eragons spēja sasniegt tik dziļu iekšējā miera sajūtu, ka meditācijas laikā viņš pārstāja izjust sevi kā atsevišķu indivīdu. Viņš ļāva sev pārtapt par tukšumu, par neko, par ausi, kas saklausa pasaules balsis. Nekas nepaslīdēja garām viņa vērīgajam prātam, jo, nepievēršot uzmanību nekam, viņš bija pievērsis to visam.
Viņš pats kļuva par mežu un tā iemītniekiem.
"Vai šādi jūtas dievs?" atgriezies sevī, nodomāja Eragons.
Pārnācis no klajuma, viņš sameklēja Oromisu, nometās elfa priekšā uz ceļa un sacīja: Skolotāj, esmu paveicis to, ko tu man uzdevi. Es klausījos, līdz vairs nespēju neko sadzirdēt.
Oromiss pārstāja rakstīt un domīgi palūkojās uz mācekli. Pastāsti man par to! Pusotru stundu Eragons aizgūtnēm klāstīja par klajumā apjausto augu un dzīvnieku apziņas sīkumiem, līdz Oromiss pacēla roku un pārtrauca viņu: Tu mani pārliecināji; tu tiešām esi dzirdējis visu, ko varēja dzirdēt. Bet vai tu to visu arī saprati?
- Nē, skolotāj!
- Tā tam arī jābūt. Izpratne nāks ar gadiem… Ļoti labi, Eragon-finiarel. Ļoti labi. Ja tu būtu mans māceklis Ilirejā, pirms tur varu sagrāba Galbatorikss, tu būtu beidzis apmācību un kļuvis par pilntiesīgu mūsu brālības locekli, saņemot tādas pašas tiesības un privilēģijas kā cienījamākie un vecākie Jātnieki. Oromiss piecēlās no krēsla un sašūpojies apstājās. Man būs vajadzīgs tava pleca atbalsts palīdzi man iziet ārā. Locekļi vairs neklausa.
Piesteidzies pie skolotāja, Eragons apņēma elfā trauslos plecus un palīdzēja Oromisam aizklibot līdz strautam, kas kūleņoja uz Telnēras kraujas pusi. Tagad, kad tavas apmācības pirmais posms ir beidzies, varu tev atklāt vienu no maģijas dižākajiem noslēpumiem noslēpumu, kuru, iespējams, nezina pat Galbatorikss. Tas ļautu mums ar lielākām cerībām stāties pretī viņa spēkam. Elfa skatiens likās kļūstam asāks. Eragon, ko maģija prasa?
- Enerģiju. Burvestība patērē tikpat daudz enerģijas, cik nāktos iztērēt, lai nepieciešamo darbību paveiktu parastā veidā.
Oromiss pamāja. Un no kurienes tiek ņemta enerģija?
- No burvja ķermeņa.
- Vai tā vienmēr ir jābūt?
Eragons drudžaini apsvēra Oromisa jautājumā ietverto neticamo mājienu. Tu gribi teikt, ka tā varētu nākt arī no citiem avotiem?
- Tas taču notiek katru reizi, kad Safira palīdz tev ar kādu burvestību.
- Jā, bet mūs saista īpaša saikne, Eragons iebilda. Un šī saikne dod man iespēju lietot arī viņas spēku. Lai izmantotu kāda cita spēku, man nāktos ieiet… Jauneklis apklusa, saprazdams, kurp viņu vedina Oromiss.
- Tev nāktos ieiet būtnes vai vairāku būtņu apziņā, lai iegūtu enerģiju, Oromiss pabeidza Eragona domu. Šodien tu pierādīji, ka spēj ieiet pat vissīkāko dzīvo būtņu apziņā. Tagad… Elfs apklusa un, piespiedis roku pie krūtīm, ieklepojās, tad turpināja: … Es vēlos, lai tu pacel no strautiņa ūdens lodi, izmantojot tikai no apkārtējā meža iegūtu enerģiju.
- Labi, skolotāj.
Kad Eragons sāka apzināties tuvumā esošos augus un dzīvniekus, jauneklis juta, kā viņa prātam pieskaras Oromisa apziņa. Elfs vēroja un vērtēja Eragona darbošanos. Piepūlē saraucis pieri, Eragons mēģināja izvilināt spēku no apkārtējās vides un saglabāt sevī līdz mirklim, kad būs gatavs raidīt burvestību strauta virzienā.
- Eragon! Neņem spēku no manis! Es jau tā esmu gana vājš.
Jauneklis apmulsis saprata, ka meklējamo enerģijas avotu
vidū trāpījies arī elfs. Piedod, skolotāj, viņš nokaunējies sacīja. Eragons atsāka procesu, pielūkodams, lai neatņemtu enerģiju Oromisam. Kad jauneklis bija gatavs, viņš pavēlēja: Augšup!
Klusa kā nakts, no upītes virsmas pacēlās apmēram pēdu plata ūdens lode un apstājās Eragona acu augstumā. Eragons izjuta ierasto spriedzi, taču burvestība pati neizraisīja ne mazāko nogurumu.
