Labi. No Farthenduras ir pamatīgs ceļš veicams, taču, ja mums izdotos aizkavēt Impērijas armiju kaut uz nedēļu, rūķi varētu pagūt ierasties laikus.
Sarunas turpinājums izvērtās visai drūms. Pastāvēja vairākas taktikas, kas ļautu sakaut lielāku bet ne labāk apmācītu armiju, taču neviens no klātesošajiem nespēja iedomāties, kā pieveikt Galbatoriksu, jo īpaši tāpēc, ka salīdzinājumā ar vecā karaļa spēkiem Eragona spēki vēl arvien likās ļoti vāji. Niecīga cerība uz panākumu varēja būt tikai tad, ja izdotos Eragonam palīgā raidīt pēc iespējas lielāku burvju pulku gan cilvēkus, gan rūķus un tad piespiest Galbatoriksu vienu stāties pretī šiem apvienotajiem spēkiem. "Šai iecerei ir kāds būtisks trūkums," Nasuada nodomāja. "Tad, kad Galbatorikss iznīcināja Jātniekus, viņš pieveica krietni rūdītākus pretiniekus, turklāt kopš tā laika viltvārdis ir kļuvis vēl spēcīgāks." Vārdenu pavēlniece bija pārliecināta, ka arī pārējie to apzinās. "Protams, ja mūsu rindās būtu arī elfu zintnieki, uzvaras kausi varētu nosvērties uz mūsu pusi. Taču bez tiem… Ja mēs nespēsim pieveikt Galbatoriksu, atliks tikai viena iespēja bēgt no Alagēzijas pāri plašajai jūrai un atrast jaunu zemi, kur uzsākt jaunu dzīvi. Un tur gaidīt viņa nāves brīdi. Pat karalis taču nevarēja dzīvot mūžīgi. Vienīgais, par ko cilvēks varēja būt drošs, bija apziņa, ka viss ir pārejošs."
Pārsprieduši taktiku, viņi pievērsās loģistikai, taču sarunas turpinājums pārvērtās dzēlīgā vārdu karā starp Vecajo padomi un Orina padomniekiem par pienākumu sadali starp vārdeniem un Surdu: kam jāmaksā par vienu vai otru darbu, kam jānodrošina pārtika strādniekiem, kas veic abām pusēm vajadzīgus darbus, kam jāapgādā attiecīgās puses kareivji un vēl par daudziem jo daudziem citiem jautājumiem.
Piktā strīda vidū Orins izvilka aiz jostas aizbāztu pergamenta vīstokli un uzrunāja Nasuadu: Ja reiz runājam par naudu, vai jūs būtu tik laipna un izskaidrotu kādu visai savādu apstākli, kas nupat nācis man ausīs?
- Ceru, ka spēšu, Augstība.
- Šī ir sūdzība no audēju ģildes, kas apgalvo, ka audēji visā Surdā tikko zaudējuši krietnu daļu savas peļņas, jo tirgu pārplūdinājušas neparasti lētas mežģīnes, un šīs mežģīnes, viņi apgalvo, piegādājot vārdeni. Karaļa sejā iezagās sāpīga izteiksme. Liekas muļķīgi pat jautāt, bet vai viņu sūdzībai varētu būt kāds pamats? Un, ja tā, kāpēc vārdeni šādi rīkojas?
Nasuada pat nemēģināja slēpt smaidu. Ja atceraties, Augstība, kad atteicāties aizdot vārdeniem naudu, jūs devāt padomu, lai atrodu citu veidu, kā atbalstīt savus ļaudis.
- Tā tiešām bija. Un ko jūs ar to vēlaties teikt? Orins vaicāja, piemiegdams acis.
- Redziet, es kādā brīdī aptvēru, ka mežģīnes ir ļoti dārgas, jo to izgatavošana prasa daudz laika, toties to aušanai nav nepieciešams daudz enei'ģijas, tāpēc tās ir viegli pavairot, izmantojot maģiju. Jums kā dabas filozofam vajadzētu augstu novērtēt šo ideju. Pārdodot mūsu mežģīnes gan šeit, gan Impērijā, mums ir izdevies pilnībā nodrošināt ar naudu gatavošanos karam un citas vajadzības. Nevienam vārdenam vairs netrūkst ēdiena vai pajumtes.
Neticības pilnā izteiksme Orina sejā sagādāja Nasuadai tādu gandarījumu, kādu dzīvē bija nācies piedzīvot vien retu reizi. Pergamenta vīstoklis sastinga pusceļā starp zodu un galdu, mute palika puspavērta, bet mīklaini sarauktā piere liecināja par pārsteigtu vīru, kurš tikko redzējis kaut ko tādu, ko nesaprot. Nasuada pilnībā izbaudīja šo ainu.
- Mežģīnes? viņš izgrūda.
- Jā, Augstība.
- Jūs taču netaisāties pieveikt Galbatoriksu ar mežģīņu palīdzību!
- Un kāpēc gan ne?
Viņš mirkli minstinājās, tad noņurdēja: Tāpēc… tāpēc, ka tas nav cienīgi. Kurš gan dziesminieks, rakstot dziesmu par mūsu varoņdarbiem, piesauks mežģīnes?
-Mēs necīnāmies tāpēc, lai mums par godu sacerētu dziesmas.
- Labi, aizmirsīsim par dziesmām! Bet ko man atbildēt audēju ģildei? Pārdodot mežģīnes tik lēti, jūs izputināt cilvēkus un kaitējat valsts ekonomikai. Tas nekur neder. Tas galīgi nekur neder.
Ļaujot smaidam kļūt saldam un siltam, Nasuada visdraudzīgākajā balsī piebilda: Ak, vai. Ja tā ir tik smaga nasta jūsu kasei, vārdeni ar lielu prieku piedāvās jums aizdevumu pateicībā par mums izrādīto laipnību… protams, es ceru, ka mēs vienosimies par saprātīgu procentu likmi.
Vecajo padomes locekļi spēja saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, bet Nasuadai aiz muguras īsi, bet līksmi iesmējās Elva.
Tajā mirklī, kad virs koku iezīmētā apvāršņa parādījās saule, Eragons sāka elpot dziļāk, lika sirdij sisties straujāk un, atgūdams pilnu apziņu, atvēra acig. Kopš piedzīvotās pārvērtības viņam miegs vairs nebija vajadzīgs. Kad jauneklis jutās noguris un atlaidās, lai atpūstos, viņš mēdza ieiet stāvoklī, kas līdzinājās nomoda sapnim. Šādos brīžos viņu piemeklēja daudzi brīnumaini redzējumi un viņš spēja doties garās pastaigās starp atmiņu pelēkajām ēnām, tomēr vienlaikus apzināties visu, kas notiek ap viņu.
