- Nasuada, tikšanās ar kuiļiem var izrādīties pārāk bīstama.
- Pārāk bīstama? Nasuada izbrīnīti sarauca uzacis. Tagad, kad mani sargā Eragons, Safira, Elva un visa mana armija?! Es tā neuzskatu.
Eragons jutās tik bezspēcīgs, ka sāka griezt zobus. Safira, pasaki kaut ko. Tu spētu viņu pārliecināt aizmirst šo neprātīgo ieceri.
Nē, es to nedarīšu. Sajā jautājumā tavs prāts ir aptumšojies.
Tu taču nevari būt vienisprātis ar Nasuadu! Eragons pārsteigts iesaucās. Tu biji Jazuakā kopā ar mani; tu zini, ko urgļi izdarīja ar ciemata iedzīvotājiem. Un kas notika pēc tam, kad mēs pametām Teirmu; kas notika, kad mani sagūstīja pie Gileadas; kas notika Farthendurā? Ik reizes, kad esam tikušies ar urgļiem, viņi ir mēģinājuši mūs nogalināt vai nodarīt mums ko vēl briesmīgāku. Viņi nav ne ar ko labāki par nežēlīgiem plēsoņām.
Du Fyrn Skulblaka laikā elfi domāja tieši to pašu par pūķiem.
Pēc Nasuadas rīkojuma sargi atsaitēja paviljona priekšējo daļu un sānus, tā padarot telts iekšpusi redzamu visiem klātesošajiem un ļaujot Safirai piesēst līdzās Eragonam. Tad vārdenu pavēlniece apsēdās savā krēslā ar augsto atzveltni, bet Jormundurs un pārējie komandieri izkārtojās divās paralēlās rindās tā, lai ikviens, kurš ierastos uz tikšanos ar Nasuadu, būtu spiests iziet viņiem pa vidu. Eragons nostājās viņai pie labās, bet Elva pie kreisās rokas.
Pēc nepilnām piecām minūtēm nometnes austrumu pusei pārvēlās varens dusmu rēciens. Ņirgāšanās un apvainojumi kļuva arvien skaļāki, līdz starp teltīm parādījās viens vienīgs kuilis, kurš nāca uz Nasuadas pusi, kamēr vārdenu pūlis raidīja viņa virzienā lamu šaltis. Urglis Eragons atcerējās, ka tos mēdza dēvēt arī par teķiem, soļoja, augstu pacēlis galvu, un pa brīdim atieza dzeltenos ilkņus, bet citādi nelikās manām pret sevi vērstos lāstus. Viņš bija izcils milzenis astoņarpus pēdas garš, ar spēcīgiem, lepniem kaut raupji cirstiem vaibstiem, vareniem ragiem, kas apvija galvu, un vareniem muskuļiem, kas vedināja domāt, ka viņš spētu ar vienu sitienu nogalināt lāci. Kuiļa vienīgais apģērba gabals bija mezglots gurnauts, dažas rupja kaluma dzelzs plāksnes, ko kopā saturēja metāla gredzenu ķēdītes. Starp ragiem bija nostiprināts izliekts metāla disks, kam vajadzēja pasargāt galvvidu. Pakausī kuilim kūļājās zirgastē saņemtie garie, melnie mati.
Eragons juta, kā lūpas savelkas naida izteiksmē; viņam nācās savaldīties, lai neizrautu Zaroku un nemestos pretī nācējam. Taču, par spīti šīm sajūtām, viņš nespēja neapbrīnot urgļa bezbailību, tam vienatnē, bez kādiem ieročiem ienākot ienaidnieka armijas nometnē. Turklāt jauneklis pārsteigts atklāja, ka kuiļa prāts ir pamatīgi aizsargāts.
Kad urglis apstājās netālu no paviljona, neuzdrošinādamies pienākt vēl tuvāk, Nasuada pavēlēja saviem sargiem apsaukt pūli, lai tas apklustu. Visi vērās uz milzeni, prātodami, ko gan viņš tagad darīs.
Urglis pacēla mezglotās rokas pret debesīm, dziļi ieelpoja, un tad, pavēris muti, ieaurojās, it kā vērstos pie Nasuadas. Nākamajā acumirklī pret viņu pacēlās zobenu mežs, taču kuilis nelikās par tiem ne zinis un turpināja rēkt, līdz viss gaiss no plaušām bija izkliegts. Tad viņš paskatījās uz Nasuadu, pat nemanīdams cilvēku simtus, kas neapšaubāmi alka sakapāt viņu sīkos gabaliņos, un tad dobjā balsī norūca: Kāpēc tāda nodevība, Nakts Mednieces kundze? Man tika solīta drošība. Vai cilvēki tik viegli lauž doto vārdu?
Pieliecies tuvāk Nasuadai, viens no viņas virsniekiem sacīja:
- Pavēlniec, ļaujiet viņu sodīt par tādu nekaunību. Kad būsim viņam iemācījuši, ko nozīmē cieņa, tad jūs varēsiet uzklausīt, kas šim sakāms, lai kas tas būtu.
Eragons labprāt būtu paklusējis, taču zināja, ka viņam ir pienākums dalīties zināšanās ar Nasuadu un vārdeniem, tāpēc jauneklis noliecās viņai pie pašas auss un čukstus sacīja: Neuztver to kā apvainojumu. Tā urgļi sveicina savus karavadoņus. Parasti šādās reizēs viņi triecas viens pret otru ar pierēm, taču pieļauju, ka tu to negribēsi izmēģināt.
- Vai to tev iemācīja elfi? viņa nomurmināja, neatraudama skatienu no gaidošā kuiļa.
- Jā, elfi.
- Ko vēl tu no viņiem uzzināji par urgļiem?
- Daudz ko, viņš negribīgi atzina.
Tad Nasuada uzrunāja kuili un arī savus vīrus, kas mīņājās milzenim aiz muguras: Vārdeni nav tādi meļi kā Galbatorikss un Impērija. Saki, kas tev sakāms. Kamēr starp mums valda pamiers un mēs vedam sarunas, tev nav no kā baidīties.
Urglis nokrekšķējās un paslēja kaulaino zodu augstāk, atklādams kaklu; Eragons atcerējās, ka šis bija īpaši draudzīgs žests. Urgļu rasē galvas noliekšanu uzskatīja par lielākajiem draudiem, jo tas nozīmēja, ka urglis taisās uzbrukt ar ragiem. Es esmu Nārs Garžvogs no bolveku cilts. Es runāju savas tautas vārdā.
- Likās, ka viņš apzelē katru vārdu, pirms izgrūst to pāri lūpām.
- Urgļus neieredz vairāk par visām citām rasēm. Elfi, rūķi, cilvēki visi mūs medī, dedzina, padzen no mūsu mājām.
- Tam ir savs iemesls, Nasuada ieminējās.
