Solembuma zeltainās acis iepletās. Viņa augums notrīsēja dobjā, aizsmakušā murrājienā, un viņš ar jaunu sparu ņēmās glausties pie Safiras.
- Starp citu, Andžela ierunājās, cik noprotu, ar Nasuadu, Arju un karali Orinu jūs jau tikāties. Eragons pamāja. Un ko tu domā par veco labo Orinu?
Eragons atbildēja, rūpīgi apdomājot katru vārdu, jo viņš apzinājās, ka runā par karali. Kā lai saka… izskatās, ka viņam ir ne viena vien aizraušanās.
- Jā, viņš ir aptaurēts kā mēnessērdzīgais pilnmēness naktī. Lai gan tādi jau visi mēs esam, tādā vai citādā ziņā.
Andželas atklātības uzjautrināts, Eragons atzina: Viņam ir jābūt trakam, lai no pašas Aberonas stieptu uz šejieni tādu stikla trauku lērumu.
Zāļu sieva izbrīnā parāva uz augšu vienu uzaci. Par ko tu runā?
-Vai tad tu neesi redzējusi, kā izskatās viņa telts iekšienē?
- Atšķirībā no daža laba, viņa pavīpsnāja, es neskrienu glaimot kuram katram karalim, ko nākas sastapt. Tad nu Eragons izstāstīja Andželai par dažādajiem traukiem un instrumentiem, kurus Orins bija atgādājis uz Liesmojošo līdzenumu. Andželu stāsts tā aizrāva, ka viņa pat pārstāja maisīt savu virumu. Tikko jauneklis bija pabeidzis stāstīt, zāļu sieva sāka rosīties ap katlu, celdama nost no auklām augus, pa brīdim to darīdama ar garām knaiblēm. Pēc mirkļa viņa noteica: Tā, man laikam tomēr jādodas vizītē pie Orina. Jums abiem par Elesmērā piedzīvoto nāksies pastāstīt kādu citu reizi… Tagad, tiš, abi! Pazūdiet!
Vēl arvien turēdams rokās tējas krūzi, Eragons papurināja galvu, bet mazā sieviņa tik dzina viņus abus ar Safiru projām no savas telts. Sarunas ar viņu vienmēr ir tik…
… savādas? Safira piedāvāja.
Tieši tā.
Pagāja krietna pusstunda, līdz viņiem izdevās atrast Triānas telti, kas acīmredzot kalpoja kā Duvrangragātas neoficiālais štābs. Telts meklēšana bija aizņēmusi daudz laika, jo tikai retais zināja par tādas pastāvēšanu un vēl mazāk satikto ļaužu varēja pateikt, kur tā atrodas, jo telts bija uzcelta aiz klints izciļņa, lai paslēptu vārdenu burvjus no Galbatoriksa magu acīm.
Kad Eragons un Safira tuvojās teltij, tās ieeja pavērās un no tās, uzrotījusi piedurknes un gatava likt lietā maģiju, izmetās Triāna. Aiz viņas drūzmējās pulciņš apņēmīgu un nobijušos burvju. Daudzus no viņiem Eragons bija manījis kaujas laukā pie Farthenduras. Viņi vai nu cīnījās vārdenu rindās, vai apkopa ievainotos.
Eragons zināja, kas sekos, Triāna un viņas biedri izbrīnīti nopētīja jaunekļa izskatu. Nolaidusi rokas, Triāna sacīja:
- Ēnkāvi, Safira. Jūs varējāt par savu ierašanos paziņot agrāk. Mēs gatavojāmies stāties pretī kādam, ko uzskatījām par draudīgu ienaidnieku.
- Mums nebija nodoma jūs lieki satraukt, Eragons atbildēja, taču tūlīt pēc nolaišanās mums bija jātiekas ar Nasuadu un karali Orinu.
- Un kāpēc gan jūs esat aplaimojuši mūs ar savu klātbūtni tagad? Nekad iepriekš tu, Eragon, nepagodināji mūs, lai gan mēs līdzināmies tev vairāk par jebkuru citu vārdenu.
- Esmu ieradies, lai pārņemtu Duvrangragātas vadību. Šim paziņojumam sekoja pārsteigta sačukstēšanās, un Triāna saspringa. Eragons juta, ka vairāki burvji pieskaras viņa apziņai, mēģinot nojaust patiesos nodomus. Tā vietā, lai aizsargātu savu prātu tas viņu padarītu aklu pret iespējamiem uzbrukumiem Eragons atbildēja, asi uzcirzdams pa ložņu prātiem, liekot tiem atkāpties aiz pašu aizsardzības vaļņiem. Kad tas bija paveikts,
Eragons ar gandarījumu noskatījās, kā divi vīri un kāda sieviete saraujas un novērš skatienu.
- Kāpēc? Triāna uzstājīgi vaicāja.
- Tā ir Nasuadas pavēle.
- Ak tā, burves sejā uzplauka uzvarošs smaids, tikai Nasuadai nav tiešas varas pār mums. Mēs palīdzam vārdeniem pēc brīvas gribas.
Triānas iebildumi samulsināja Eragonu. Esmu pārliecināts, ka Nasuada būtu pārsteigta par šiem vārdiem, jo īpaši pēc tā visa, ko viņa un viņas tēvs ir darījuši Duvrangragātas labā. Tas varētu radīt viņā bažas, ka jums vairs nav vajadzīgs vārdenu atbalsts un aizsardzība. Viņš uz mirkli apklusa, ļaujot klātesošajiem labāk uztvert izskanējušos draudus. Turklāt, cik nu es atceros, pirms kāda laika tu pati piedāvāji man šo lomu. Kas tagad ir mainījies?
Triāna izbrīnīta pacēla uzacis. Tu, Ēnkāvi, atteicies no mana piedāvājuma… vai tu to jau esi aizmirsis? Viņa runāja ļoti pašpārliecināti, tomēr balsī ieskanējās arī taisnošanās nots. Eragons juta, ka viņa neuzskata savu stāvokli par absolūti drošu. Tagad burve viņam likās vairāk nobriedusi nekā pēdējā tikšanās reizē, bet tas bija saprotami, ja atcerējās visas viņas piedzīvotās grūtības: vārdenu pārcelšanos pāri Alagēzijai uz Surdu, atbildību par Duvrangragātas burvjiem un gatavošanos karam.
- Tolaik mēs nevarējām uzņemties neko tādu. Tam vēl nebija pienācis īstais laiks.
Pēkšņi mainīdama balss toni, viņa jautāja: Kāpēc gan Nasuada uzskata, ka tev vajadzētu komandēt mūs? Esmu pārliecināta, ka tu un Safira būtu noderīgāki citviet.
- Nasuada vēlas, lai šajā kaujā Duvrangragātas burvjus vadītu es, tāpēc tā arī būs. Eragonam šķita, ka nebūtu īsti vietā pieminēt, ka tā bija viņa paša ideja.
