Gaidīju šo jautājumu, viņš atbildēja pēc ieilguša klusuma brīža. Mēs visi to gaidījām. Tā ir mūsu vēsture, mūsu pagātne un tagadne. Sākšu ar mūsdienām. Jau esat ievērojuši, kāda vieta šeit ir mūzikai, dziesmām. Kādreiz tā visa nebija. Mūsu planēta bija mēma. Jūs jau zināt, ka mūsu planētu pirms vairākiem gadsimtiem pakļāva sveša, nežēlīga rase. Tas notika apmēram tajā laikā, kad savukārt jūsu planētu plosīja starpvalstu kari. Tie, kas uzbruka mūsu planētai, bija daudz attīstītāki par mums, nicināja mūs kā zemāku un nepilnvērtīgāku rasi. Viņi sazinājās telepātiski, necieta nekādus skaņu viļņus, necieta mūziku. Fizioloģiski nepanesa to visu, jo atšķirīgās ausu atveres, to klausoties, sāpēja. Tad viņi krita komā* un varēja pat nomirt.
- Neticami… Es neizturēju.
- Un tomēr tā ir patiesība. Lielā Klusuma Impērija, kā iebrucēji to lepni nodēvēja, tika radīta uz simtiem tūkstošu nevainīgu upuru kauliem. Upuru vienīgā vaina bija tā, ka viņi vēlējās dziedāt, klausīties dziesmas, skumt un priecāties kopā ar mūziku. Un viņi sāka mums atņemt bērnus.
- Bērnus? Kādēļ?
- Iebrucēju fiziskais ķermenis slikti pacieta starpplanētu ceļojumus. Viņi bija tam nepiemēroti, ja tā var teikt. Viņi meklēja un arī atrada civilizāciju, kas tam piemērota un ko var piespiest kalpot šim mērķim. Tie bijām mēs. Viņi ģimenēm atņēma īpaši atlasītus bērnus, izdzēšot bērnības atmiņas. Bērni speciālos internātos auga par karavīriem, saltiem un nežēlīgiem tieši tādiem, kādi bija vajadzīgi paverdzinātājiem. Viņi kļuva par zvaigžņu kuģu pilotiem, kuri nešauboties pildīja jebkuru pavēlnieka uzdevumu. Tuvā un pēc tam arī tālā kosmosa kolonizācija atsākās ar jaunu spēku.
Ļauni, līdz nepazīšanai pārveidoti cilvēki devās starpplanētu ekspedīcijās un no turienes atveda liecības par tukšām, dīvainām pilsētām, kuru ielās vējš dzenā pelēkus putekļus. Sīs pilsētas tika apstarotas ar speciāliem stariem, kas iznīcina visu dzīvo. Paverdzinātāju civilizācija bija ieguvusi jaunu dzīves telpu citas planētas.
. Stāstītājs uz brīdi apklusa. Klusējām arī mēs, jo bijām satriekti. Sirmais stāstnieks pavēstīja pavisam citu stāstu. Es to ierakstīju kristālā un tagad bez jebkādām izmaiņām vai izskaistinājumiem atkārtoju jums. Lūk, tas!
- Pārtrauksim šo bezjēdzīgo strīdu! Komandora balss, kā vienmēr auksta un valdonīga, lika apklust.
Ovālajā, ar blāvi zaļu gaismu pielietajā telpā iestājās nogaidošs klusums. Komandors saviebās.
- Pārtrauksim šo bezjēdzīgo strīdu, viņš atkārtoja. Tas ne par mata tiesu mūs netuvina mērķim.
Juzdams mugurā caururbjošus skatienus, Komandors pagriezās pret caurspīdīgo sienu. Jā, pat no augstuma šī zilā planēta bija skaista. Ietinusies zaļganzilā oreolā, tā lēni griezās, ik pa brīdim mākoņu spraugās rādīdama zaļas kontinentu aprises.
Ideāla planēta! Ideāla jauna dzimtene viņa civilizācijai. Viņš rūgti pasmaidīja. Viņa civilizācijai? Viņi bija vergu tauta. Viņu planēta bija inkubators, kur ar nežēlīgām metodēm ražoja tādus kosmosa teroristus kā viņš un viņa komanda. Viņš bija kalps. Tāpat kā pieci pārējie. Visi bija izglītoti, drosmīgi, mērķtiecīgi un uzticīgi saviem pavēlniekiem. Un tomēr kaut kas darīja viņu nemierīgu, traucēja bez sirdsapziņas pārmetumiem pildīt nežēlīgos uzdevumus. Aizvien biežāk viņu mocīja sajūta, ka krūtīs gruzd un pietiks ar vienu dzirksteli, lai viss uzliesmotu. Komandors nojauta, ka līdzīgas šaubas moka arī komandas biedrus, it sevišķi brīžos, kad jāpieņem izšķirīgi lēmumi.
Komandors ar acīm uzmeklēja tālo zvaigzni. Cik laipni tā raugās uz viņu caur gaismas gadiem! Tālā dzimtene, kurā arī nebija miera.
Kad Komandors atkal pagriezās pret komandas biedriem, viņa seja bija mierīga un salta kā vienmēr.
- Ko tu teiksi? Runā! Viņš pamāja Enerģētiķim, kuram šī uzruna bija gaidīta.
- Sīs planētas enerģētiskā attīstība ir zināma. Salīdzinājumā ar mums tā atrodas uz visai zema attīstības līmeņa. Sīs planētas vēsture ir vieni vienīgi kari.
Grūti atrast otru tik agresīvu civilizāciju. Seit ceļ, lai sagrautu, dzemdē bērnus, lai no viņiem izaudzinātu karavīrus, rada mākslas darbus, lai pēc tam tos iznīcinātu. Zinātnes atklājumi kalpo agresijai, iznīcībai. Mūsu pienākums ir…
- …palīdzēt viņiem šajā darbā. Palīdzēt nosist, vai tā tu gribēji teikt?
Komandors pacēla roku, pārtraukdams strīdu.
- Rīt būs lēmums. Katrs dodieties uz savu vietu!
Pēc brīža galvenajā postenī palika tikai divi Komandors un Etnogrāfs. Komandors biedru uzrunāja, slēpdams nepatiku.
- Vai uz tevi neattiecas mans rīkojums?
- Šoreiz atļaušos to nepildīt, Komandor. Tam ir nopietns iemesls.
- Kāds? Runājiet! Komandora balsī bija apjukums.
- Vai jums ir zināms, Komandor, lēnām, vārdus meklējot, ierunājās Etnogrāfs, ka šīs planētas iedzīvotāji priekos un bēdās lieto… Mm, kā lai to pasaka mūsu valodā, nu, viņi dzied, spēlē dažādus instrumentus, izvilina no tiem dažādas skaņas. Vai jums tas ir zināms?
