Viss bars apstājās tieši pie bērniem un vecā vīra, jo tos bija piesaistījusi Bena un Betijas matu krāsa; atšķirībā no citiem ļaudīm tā bija blonda, turklāt vasaras saulē izbalējusi vēl gaišāka.
Ekskursanti savādās, pīkstošās balsīs acīmredzot apsprieda vietējo būtņu dīvaino izskatu. Kāds bija pa-
ņēmis Betijas matu šķipsnu un aptinis to ap saviem cīsiņveida pirkstiem, lai pārbaudītu to stiprumu. Otrs mēģināja atņemt Betijai plecu somiņu, ko tā krampjaini turēja ciet. Cits bāza Benam ausīs pirkstus un diezgan sāpīgi tās raustīja. Saniknots par meitenes pretestību viņa nevēlējās atdot somiņu -, ķēms sāpīgi iespēra meitenei. Betija ievaidējās:
Ben, dari kaut ko, somā ir atskaņotājs!
Bens nobāla. Tā bija katastrofa. Ja atradīs atskaņotāju… Viņš bija pieradis aizstāvēt māsu jebkurā situācijā. Viss notika precīzi tā, kā viņam to ne vienreiz vien bija mācījis tēvs. Bena dūre vispirms trāpīja pāridarītājam pa aci, kas tūlīt pārvilkās ar plēvi, pēc tam aizvērās arī otrs plakstiņš. Tam, kurš raustīja viņa ausis, sitiens ķēra vietu, kur cilvēkam ir deguns. Dūre iegrima gļotainā iedobē, un Bens pretīgumā noskurinājās. Abi pāridarītāji nokrita uz muguras un, tirinādami īsās kājeles, sāka pīkstēt un šņukstēt. Betijas somiņas plecu siksna pārtrūka, pati somiņa palika uzbrucēja rokā, bet atskaņotājs izkrita un aizkūleņoja pie skūtgalvja ar apgrieztajām ausīm, īsajā laika sprīdī, kamēr notika incidents, viņš nebija iejaucies; acīmredzot viņa aprobežotais ģīmis patiesi atspoguļoja smadzeņu darbības kūtrumu.
Esam pazuduši nozibsnīja Bena un acīmredzot abu pārējo gūstekņu apziņā, taču nekāda pretdarbība no skūtgalvja puses nesekoja. Pēc brīža bērni apjēdza, ka skan dziesma. Skūtgalvis, ķerot pleijeru, bija nejauši to ieslēdzis un tagad, galīgi apjucis, nezināja, ko darīt ar nepazīstamo priekšmetu, kas pēkšņi bija sācis raidīt tik brīnišķīgas skaņas. Viņš slēdzi nospieda vēlreiz šoreiz skaņas regulatoru. Efekts bija graujošs. Visa zilādaino grupa nokrita zemē un centās aizspiest savu ausu atveres, locījās un pīkstēja neizsakāmās sāpēs. Visdīvaināk izturējās skūtgalvis, kurš kā apmāts, kā akls bija notupies līdzās atskaņotājam un šūpojās līdzi mūzikas skaņām, viņa sejas izteiksme kļuva sapņaini muļķīga. Tas bija tik neparasti, ka bērni uz brīdi aizmirsa briesmas. Taču tās nebija aizmirsis vecais vīrs. Atjēdzies no šoka, viņš pavēlēja:
Prom, ātri prom! Mums ir pavisam maz laika. Skrienam!
Saķēris abus bērnus pie rokas, viņš metās pāri laukumam uz mazo līkloču ieliņu pusi. Liktenis bija devis iespēju, un to vajadzēja izmantot.
Atskatījies pār plecu, Bens paguva ievērot, ka skūtgalvis joprojām ir noliecies pār atskaņotāju un klanās dziesmas ritmā, bet zilganie augumi, kuri bija locījušies sāpēs, pamazām atjēdzās un cilāja apaļās galvas, tā vēl vairāk līdzinādamies milzīgiem, ziliem tārpiem.
Aizelsušies viņi ieskrēja baznīcā. Vecais vīrs smagi elpoja un turēja roku uz sirds.
-Aizverietdurvis… aizslēdziet, aizbultējiet… ātri! viņš runāja aprauti, starp sēcošiem elpas vilcieniem.
Bens visu izdarīja nekavējoties.
- Šķiet, esam drošībā. Tie tārpveida radījumi taču neredzēja, ka mēs ieskrienam baznīcā! ierunājās māsa, mēģinādama saglaust izspūrušos matus.
- Nedomāju vis. Vecais vīrs bija nedaudz atguvies. Jūs nepazīstat šejieniešus. Viņi parādīs ceļu, pa kuru aizskrēja bēgļi. Aiz bailēm par savu dzīvību. Aiz verdziskas padevības. Te dzīvo ceļos nospiesta tauta. Darīsim tā! viņš turpināja. Jūs tūlīt dosieties uz kapliču. Eja atvērsies pēc minūtēm piecpadsmit. Aizbultējiet durvis no iekšpuses un gaidiet. Jums izdosies. Kas tad tas?
Ārpusē bija dzirdams savāds troksnis, kas pieņēmās spēkā.
Vīrs piegāja pie mazā, aizrestotā lodziņa un novaidējās:
- Ak, nē, viņi ir klāt!
Laukums baznīcas priekšā bija pilns ar cilvēkiem. Apaļgalvji jau bija pie baznīcas, bet vietējie iedzīvotāji turējās savrup un gaidīja, kas notiks. Baznīcas durvis sāka rībēt no sitieniem. Troksnis ārpusē pieauga. Situācija bija bezcerīga.
- Ak, ja mums būtu jelkādi ieroči, iesaucās Bens.
- Es tiem parādītu!
- Ieroči, ieroči, automātiski atkārtoja vecais vīrs.
- Malacis, manu zēn! Mums ir ierocis! Un vēl kāds! Klausieties uzmanīgi! Vai atceraties baznīcas mazās durtiņas? Tās ved tieši uz veco kapliču. Atlikušas desmit, nē, vienpadsmit minūtes. Esiet gatavi! Kad būs pienācis laiks, es sākšu spēlēt ērģeles. Skaļi! Forte! Fortissimo![9] Apaļgalvji būs īslaicīgā komā, un, kad sasniegsiet kapliču, eja būs atvērusies un jūs būsiet glābti. Aprēķini mani nekad nav pievīluši.
- Tēvoci, bet jūs? abi bērni vienlaikus iesaucās. Vecais vīrs skumji pasmaidīja. Es?
man atnesi brīnišķīgu dāvanu: šķiet, dziesmu sauc "Laiks teikt ardievas". Tagad ātri prom! Pagaidiet!
Se, ņemiet! Noglabājiet labi, lai skrienot neizkrīt. Tie ir trīs kristāli: pirmajā ir stāsts, ko jums stāstīju, otrajā mana vēstule jūsu opapam, trešajā mans pētījums par laika tuneļiem. Laiks teikt ardievas.
