Meitene izlasīja uz katras grāmatas muguriņas nosaukumu: Mirušo dialogi, Elles būtība un plāns, Labas nomiršanas māksla.
Grāmatu tirgotājs pamanīja viņas skatienu.
- Tās domātas kādam Ņūgeitas cietumniekam, vīriņš paskaidroja. Viņam piespriestas karātavas. īsts džentlmenis, grib sagatavoties tam, kas viņu sagaida.
Grāmatnieks nometa pārējās grāmatas uz grīdas.
- Tu vari tās salikt uz krēsla. Tas ir īpašs pasūtījums. Viņš apstājās, izvilka no vestes kabatas lielu, baltu drēbes gabalu un ar to noslaucīja sviedriem klāto pieri. Esmu Tadeušs Breisgēdls, bet tu vari mani saukt par Tadeuša kungu. Nu, ko es varu tev piedāvāt?
Ageta nezināja, ko teikt.
- Es… es… Viņa plātīja muti kā slāpstoša zivs. Es kaut ko meklēju.
-Vai tad mēs visi to nedarām? vīrietis noteica, aplūkodams meiteni no galvas līdz kājām.
Tadeušs bija maza auguma vīrs ar resnu vēderu. Viņam bija rupji, sirmi mati, kas nokarājās līdz pleciem un bija saķemmēti pāri plikajam galvvidum. Agetas uzmanību piesaistīja viņa dzirkstošās acis. Meitene zināja, ka ir tajās raudzījušies jau kaut kad agrāk, tikai nevarēja atminēties, kur. Kad grāmatnieks pasmaidīja, Ageta saprata, ka viņam nav īsto zobu. Tie šķita viņa mutei pārāk lieli, lai gan bija meistarīgi izgatavoti no emaljēta vara un iestiprināti ar spēcīgām atsperēm, kas lika mutei pavērties pie katra izrunāta vārda.
- Vai tu zini, ko meklē? Tas vienmēr palīdz. Viņš mēģināja savākt matus uz galvas virsas. Es pats esmu Oksfordas cilvēks, tur es iemīlēju grāmatas. Tās spēj ienest vienmuļajā dzīvē laimi un prieku, jo aizved mūs uz citām vietām un piešķir domas, kurām mēs šajā pilsētā nekad netiktu klāt.
Tadeušs paskatījās uz meitenes apsaitēto roku.
- Ko tu ar to izdarīji? viņš apjautājās.
- Tas ir apdegums, meitene ātri nomurmināja.
- Apdegums no sveces. Dakteris Sarapuks teica, ka man tas jātur apsiets…
Tadeušs paskatījās uz viņu tā, it kā Sarapuka vārds viņam būtu zināms. Tad viņš kaut ko noņurdēja un palūkojās uz grāmatām, kas bija izsvaidītas pa veikalu.
- Šodien būs noslogota diena, izskatās, ka viņi… veikalnieks aprāvās, it kā sapratis, ka izteicis par daudz.
- Ak jā! Grāmatas! Vai tu zini, ka tās nes tev sapņus?
Tadeušs saņēma Agetu aiz rokas un pieveda pie zemā loga, no kura pavērās skats uz Temzu.
- Izlasi grāmatu, un tu nedēļu sapņosi es tev saku. Ja vēlies sapņot, aizmirsti par sieru un rūgušpienu! Lasi grāmatu! Vislabāk izlasi manējo!
Tadeušs pārbrauca ar pirkstu grāmatplauktam, it kā meklētu kādu īpašu grāmatu. Viņš paņēma plānu, zaļu sējumu un pasniedza to Agetai.
- Šī ir manējā, viņš lepni noteica. Tā padarīja dzīvi par sapni, vienu no tiem sapņiem, kādus redz pirms pamošanās. Es to labi atminos.
- Par ko tā ir? Ageta vaicāja, šķirstīdama lapas.
- Par kādu vīru, kas pavada savu dzīvi, kaut ko meklēdams, un tad viņš satiek kādu sievieti un iemīlas un viņam neko vairs nevajag meklēt.
Tadeušs paskatījās laukā pa logu uz upi. Abiem pāri nolaidās savāda grūtsirdība, un dažas minūtes viņi klusējot noraudzījās mainīgajā ainā. Tālu lejā mazas sarkanas un zaļas laiviņas veda cilvēkus pāri Temzai un atpakaļ, un tālākajā krastā šļakstījās sīki vilnīši. No ādas apstrādes darbnīcas garā dūmeņa Sautvorkas ciemā augšup stiepās dūmu stabs, it kā savienojot zemi ar debesīm. Tas pacēlās pāri zaļajiem laukiem, kas stiepās gar upes krastu.
Šķita, it kā Tadeušs meklētu pie apvāršņa kaut ko pazaudētu, kaut ko vērtīgu, kas varētu viņu izglābt. Upes plūdums mainījās. Lejā vecā Temza nopūtās, un pret resnajiem tilta balstiem sitās balta ūdens mutuļi. Tadeušs noraudzījās lejup uz kādu laivinieku, kurš izmisīgi pūlējās neiekļūt virpulī.
- Gudrs cilvēks iet pa tiltu, un tikai muļķis pārvietojas zem tā. Runā, ka Svētā Klementa dienā, tieši pirms saullēkta, zem tilta parādoties virpulis. Ja mirklī, kad saule saskaras ar ūdeni, tu ienirsi no tilta atvara vidū, tad no šīs pasaules nonāksi citā. Skaistuma un noslēpumu vietā, kur mēs vairs neesam likteņa, veiksmes, karaļu un izmisuma vergi.
Šie vārdi lika Agetai nodrebēt un izrāva viņu no sapņiem. Viss meitenes ķermenis trīcēja, it kā to būtu sagrābis piepešs spēks.
Tadeušs redzēja, kas notiek.
- Arī man reiz tā gadījās. Likās, it kā kāds būtu izgājis man tieši cauri. Tev vienkārši jācer, ka tas otrā pusē izies laukā un nesāks pastrādāt ar tevi nedarbus, viņš noteica, palūkodamies apkārt.
Šķita, it kā vīrietis runātu nevis ar Agetu, bet ar kādu citu, kurš atrodas tuvumā un ieklausās katrā viņa vārdā. Tad viņš vēlreiz paskatījās uz grāmatu meitenes rokās.
- Daudzas vēlēšanās cilvēkiem rodas, lasot grāmatas. Tās ir kā iztēles ugunsgrēki. Revolūcija var sākties no viena vārda, viens teikums var iedrošināt vīrus cīņai. Viņš pēkšņi apklusa, it kā aizmirsis kaut ko ļoti svarīgu. Ar visām šīm sarunām es piemirsu pajautāt tavu vārdu. Tā ir mana vaina, es vienmēr par daudz runāju.
- Ageta Lemjēna, meitene sapņaini atbildēja. No Flītstrītas īres nama.
Veikalnieks vēlreiz pavērās laukā pa logu, it kā nebūtu dzirdējis atbildi.
