- Pat nedomājiet par to, Sarapuk! Ageta atteica, nezinādama, no kurienes rodas vārdi, šķita, it kā tos viņai būtu pačukstējusi kāda cita balss. Man nav laika. Mani gaida Bleiks, un viņš par manu sabiedrību vismaz samaksā.
Meitene paķēra no galda maizes gabalu, tīšām aizķerdama lielu kaudzi ar drupačām un sadrupušām olu čaumalām un iebērdama tās Sarapukam klēpī.
- Atvainojiet, Sarapuka kungs! Esmu tik neveikla!
Sarapuks saķēra Agetu aiz rokas un cieši to saspieda, pievilkdams meiteni sev klāt. Viņa sajuta tā nepatīkamo elpu.
- Uzmanīgāk, meitenīt! viņš noteica, vilkdams Agetu vēl tuvāk. Ko tavs tēvs neredz, par to viņam nav bēda.
Ageta ātri paķēra lielo maizes nazi, kas atradās līdzās brokastu maizes kukuļa atliekām. Pēc mirkļa Sarapuks blenza uz garo asmeni sev pie applukušā deguna.
- Vēl vienu collu
Viņa ielūkojās Sarapukam sejā un pasmaidīja.
Sarapuks atlaida meitenes roku un ļāva viņai atkāpties. Viņš izskatījās pārsteigts, it kā būtu dzirdējis šo balsi jau agrāk. Ageta pamanīja, ka viņa gar sāniem nolaistā roka dreb.
- Es aizgāju par tālu. Es… Atvaino, Ageta! viņš nomurmināja, skatīdamies grīdā.
Ageta aizgāja līdz virtuves durvīm un apstājās, vēl aizvien turēdama rokā maizes nazi. Neko nedomādama, viņa pagriezās atpakaļ un no visa spēka meta ar nazi Sarapukam. Nazis izlocījās gaisā, sekundes laikā šķērsoja telpu, garām lidojot, atsitās pret vīrieša plecu melnajā sutanā un tad līdz spalam ietriecās mīkstajā sienas apmetumā.
- Man tas jāpamēģina vēlreiz, Ageta noteica, iziedama no virtuves. Biju tēmējusi jums sirdī ja vien jums tāda ir.
Flītstrītu spoži apspīdēja saule. Tās sasildītie notekūdeņi smirdēja, un no vēsajiem strauta ūdeņiem, kas lauzās uz Temzu, cēlās garaiņi. Bija paisums, un atkritumos, kas šūpojās netīrajā ūdenī, divi noskranduši bērneļi, nometušies uz ceļiem, spēlējās ar saplēstu māla podu, kas kalpoja viņiem par kuģi un aizveda citā pasaulē.
Ageta mundri soļoja pa ielām uz Londonas tiltu. Bleiks pagaidīs. Sveces var nomainīt Malakinas kundze un pati arī noberzt to, kas beržams. Agetai bija nepieciešams tikties ar Tadeušu Breisgēdlu un viņa spoku bērniem. Meitene aši pagriezās ap stūri, šķērsoja ielu un dažu minūšu laikā jau atradās pie Bridžstrītas. Kafejnīcas durvīs un laukā uz bruģa drūzmējās milzīgs ļaužu pūlis. Katrs centās noturēt rokā lielu avīzes lapu. Tā bija London Chronicle. Avīžzēns, turēdams izstieptajā rokā vēl citus eksemplārus, sauca, cik skaļi spēja:
- Garām Zemei lidos komēta! Karalis izsludina brīvdienu!
Ļaudis pulcējās kopā, apspriežot jaunumus. Visapkārt skanēja satrauktu balsu murdoņa. Ageta atminējās, ko Bleiks bija teicis debesu trīces naktī, un pēkšņi tam visam radās kopsakarība komēta un grāmata bija savā starpā saistītas. Ageta paātrināja soli. Viņa gribēja to izstāstīt Tadeušam, bet domas par nodevību cīnījās ar Bleikam doto solījumu.
- Kāpēc man? viņa iesaucās. Kāpēc man jāglabā šis noslēpums?
Galvā atbildēja kāda maiga, klusa, silta balss, kas vējā skanēja kā tālīnas raudas. Ageta apstājās un ieklausījās, aizklājusi ausis rokām, lai aizturētu ielas troksni. Balss ieskanējās atkal:
-Pastāsti viņam…
Sī pavēle lika viņai notrīsēt priekā un iekvēlināja sajūtas. Tā rīkoties bija pareizi: solījumi bija domāti tam, lai tos lauztu, noslēpumi -, lai tos pačukstētu draugam un dalītos ar tiem kā ar ēdiena atliekām. Tadeušam var uzticēties, viņa nodomāja. Tam ir laipnas acis un piemīlīgs smaids. Dzirdētais pilnveidos viņa dzīvi, viņš varēs atgūt ņaudēto un dzīvot labāk. Meitene sajuta sejā iešalcamies asinis. Sirds salēcās, un rokas savijās kopā. Nākotne bija viņas pašas rokās, un beidzot viņa varēja padarīt kādu laimīgu.
Durvis uz grāmatu veikalu nevērās vaļā, it kā koks būtu uzbriedis un zinātu par viņas vēlmi lauzt solījumu. Ageta stūma un grūda, līdz tās beidzot padevās. Veikalā valdīja pilnīgs klusums. Nāsīs ieplūda mitra papīra un tumšās Temzas straumes dvaka. Kad meitene gāja cauri plauktu labirintam uz lielo koka galdu, no kurienes Tadeušs pārvaldīja veikalu, viņas soļi uz koka dēļiem atbalsojās augstajos, velvētajos griestos.
- Tadeuša kungs! meitene uzsauca. Tā esmu es, Ageta, esmu atgriezusies. Man ir jaunas ziņas par grāmatu.
Tālākajā kaktā pie šaurā loga atskanēja sīku pēdiņu klusā šļūkāšana. Ageta paspēja samanīt vieglu ēnu, kas izšāvās no savas slēptuves un metās aiz grāmatplaukta.
- Es jūs redzu, meitene noteica, apiedama apkārt lielajam galdam un pieiedama pie podesta, no kura Tadeušs varēja pārredzēt katru eju. Tadeušs man par jums stāstīja, es zinu, ka jūs esat šeit. Parādieties!
- Viņi tev nerādīsies, Ageta, atskanēja balss, liekot meitenei salēkties un bažīgi pārlūkot veikalu.
