Veikalnieks noraudzījās tai pakaļ caur biezām, vecām brillēm, līdz viņa pazuda skatienam. Pāri tiltam aiz Agetas gāja akls ūdensnesējs ar mazu koka mučeli, kas bija uzsieta tam uz muguras. Viņš gāja aiz resna ēzeļa, kas līkumoja starp ielas mēsliem. Tadeušs pārliecinājās, ka ir viens, tad pagrieza durvju atslēgu un nolaida logiem priekšā slēģus.
Domāju, ka man to vajadzētu izdarīt, viņš lepni noteica, tad pagriezās un devās uz pagraba durvīm.
Tadeušs kāpa pa garajām koka kāpnēm, kas zem viņa smaguma čīkstēja un stenēja. Kāpnes aizveda viņu dziļi pie tilta pamatnes un tālāk tumsā. Visapkārt mutuļoja paisuma viļņi, sitoties pret resnajiem akmens stabiem, kas noturēja veikalus un mājas uz tilta, augstu virs ūdens.
Grāmattirgotājs paņēma no statīva lampu un pacēla to sev virs galvas. Maigo, silto mirdzumu aprija dziļais, melnais bezdibenis, kas pavērās viņam priekšā, pakāpieni veda arvien dziļāk un dziļāk. Beidzot viņš nonāca pie koka durvīm, kurās bija iesistas simts naglas. Pie tām karājās kaķa galvaskauss, piesiets ar sārtu lenti, kas paņemta no bērna cepurītes.
Tadeušs pagrūda durvis, un tās atvērās, pazuzdamas sienā. Aiz tumsas un ēnām atradās liela akmens telpa. No katras plaisas sienā spiedās laukā zaļas aļģes. No griestiem pilēja brūnais Temzas ūdens, kas gariem straumes pirkstiem plūda pa grīdu.
Veikalnieks aizvēra aiz sevis durvis un aizstūma trīs aizbīdņus. Telpā atradās vienīgi liels koka krēsls, augsts misiņa svečturis un resns dzelzs riņķis, kas bija iekalts centrālajā akmenī un bija pietiekami stingrs, lai noturētu tūkstoš zirgu. Tadeušs atkrita krēslā un pavērās apkārt, pie sevis smaidīdams.
- Parādies! viņš iesaucās, izbraucis ar pirkstiem caur matiem. Man nav laika gaidīt visu dienu, bet mums jāparunā.
Atbildes nebija, tikai augstu virs galvas brāzās ūdens.
Telpas kaktā no akmens grīdas izcēlās zila dūmaka. Tadeušs varēja samanīt gara, balta pleca kaula aprises un trīs asinīm notrieptas ribas, kas plivinājās gaisā.
- Hoc est corpus meum! Tadeušs izsaucās vēlreiz. Neliec man gaidīt, es gribu ar tevi runāt. Ātri! Viņš piecirta kāju kā izlutināts puišelis.
Gars sāka pieņemt veidolu. Lielajam, muskuļotajam rumpim, kas bija klāts ar zilu ādu, pievienojās rokas. Radījums savienojās kopā no tumsas un pagriezās pret Tadeušu.
- Beidzot! viņš noteica, kad rēgs bija pilnīgi izveidojies. Man tev ir darbiņš. Kāda jauna meitene. Viņai kabatā ir Ormuza kristāls, tā ka tu vinu redzēsi. Seko viņai un tiec galā ar katru, kas mēģinās viņu atturēt atnest man Nemorensis. Man vajag, lai viņa šonakt atgriežas pie manis, tā ka uzmani, lai viņu nenoķer. Vai saprati, Zilādainais?
Zilādainais Denbijs vērās viņā ar melnajiem, tukšajiem acu dobumiem. Viņam pār seju pārslīdēja čūska, ielīda mutē un parādījās laukā pa nāsīm.
- Ar prieku, Tadeuša kungs! Vai pēc tam es varēšu viņu nogalināt? Zilādainais jautāja piesmakušā, skumjā balsī.
- Vēl ne, viņa man vēl ir ļoti noderīga. Un, mirkli padomājis, Tadeušs piebilda: Es pieņemu, ka tu esi tas spoks, par kuru viņa jautāja.
- Man vajag viņu redzēt, atkal atgriezties tajā mājā… rēgs elsoja, bet čūska tikām ložņāja pa viņa seju iekšā un ārā. Tā bija pēdējā vieta, ko es redzēju kā cilvēks, pirms…
Rēgs apklusa, un ādas krāsa no dusmām kļuva tumšāka.
- Tagad man uzlikts lāsts staigāt pa šo pasauli kā garam, bet Kadmuss Lemjēns bauda dzīvi. Vienu gan es zinu vina nekad vairs nelūkosies acīs savam sunim.
Tas kvieca kā kucēns pēc mātes.
- Tu uz visiem laikiem esi saistīts pie manis ar saviem trim zobiem un nocirsto pirkstu, atteica Tadeušs.
Viņš izņēma no vestes kabatas samta maisiņu un pagrabināja tā saturu Denbija rēga priekšā.
- Un kad tu mani atbrīvosi? Denbijs jautāja. Esmu tev labi kalpojis jau gadu un vienu dienu un aizkapa dzīvē izpildījis, ko tev solīju.
- Burvestības nav domātas tam, lai tās lauztu, Denbija kungs. Es apsolīju tev ķermeni, lai tu varētu izdzīvot savu dzīvi, ko tik spēji aprāva pakāršana. Tadeušs akurāti ielika maisiņu ar kauliem atpakaļ kabatā. Vai nebūtu jocīgi tev piešķirt Kadmusa Lemjēna vai Bleika ķermeni? Tu varētu izvēlēties, kādu dzīvi gribi, saldo dzīvi Londonas īres mājā vai izsmalcinātību Blūmsberi laukumā. Tu varētu soļot kā dendijs ar krāsotām lūpām un šokolādes garšu uz mēles. Tu pat varētu turēt mājās čūsku…
Lielā misiņa lampa laistījās septiņdesmit sveču gaismā, kas sildīja Blūmsberi laukuma 6. mājas gaiteni. Malakinas kundze iededza beidzamo dakti, tad lēnām gāzelējās lejā pa kāpnēm kā pārbarota pērtiķiene un iegremdēja liesmojošo degli sveču spainī. Bleiks rīta istabā soļoja uz priekšu un atpakaļ, kodīdams nagus, bet īzaks Bonhems sēdēja lielajā atpūtas krēslā, saņēmis galvu rokās.
