Atvērās pagraba durvis, un telpā ienāca Tadeušs, stiepdams lielu grāmatu kaudzi. Viņam sekoja eleganta sieviete biezā, melnā vilnas apmetnī. Viņa uzsmaidīja Agetai, kas stāvēja uz podesta.
- Uzmanies, ka nenokrīti! Tas ir tikpat augsts kā karātavas, sieviete noteica, uzvilkdama sava apmetņa kapuci un apņēmīgi dodamās uz durvīm. Aizsūtiet tās Hečerda kungam Pikadili. Viņš ir vienīgais grāmatu tirgotājs, kuram es uzticos, protams, izņemot jūs, Tadeuš. Hečerda kungs tās nosūtīs uz Franciju manai māsīcai viņa priecāsies par manu jaunāko atradumu.
Sievietes balsī bija kaut kas tāds, kas uzdzina Agetai trīsas. Kad viņa bija attālinājusies, meitene atguva pašpaļāvību, ko bija zaudējusi, it kā būtu izrauta daļa no viņas dvēseles.
- Ar lielāko prieku, lēdija Flemberga, piebilda Tadeušs, nolikdams grāmatas uz grīdas.
Viņš nolūkojās, kā lēdija Flemberga plūst cauri veikalam kā vīns, kad to lej glāzē. Viņai pakaļ viļņojās melnais apmetnis. Kad sieviete bija aizgājusi, viņš pasmaidīja un pievērsās Agetai.
- Priecājos tevi redzēt, Ageta!
Viņa pārtrauca veikalnieku, pirms tas paspēja pateikt vēl kaut vārdu:
- Man ir jaunas ziņas. Man ir jāizpauž noslēpums, es apsolīju nevienam neteikt, bet…
Meitene apklusa un palūkojās apkārt, it kā meklēdama kādu zīmi, ka var turpināt, un ieklausīdamās balsī, kura viņai bija ieteikusi lauzt solījumu.
- Ja tu esi solījusi nestāstīt, tad tev labi jāapdomā. Noslēpumi ir spēcīgas lietas, un vārdiem, līdzīgi bultām, var piemist pašiem sava dzīve, kad tie "nolido" no mēles.
- Es gribu to izstāstīt, un tieši jumsi Tas ir par grāmatu, Nemorensis. Neesmu beigusi par to domāt. Šis vārds jaucās man pa galvu dienām un naktīm, un, kopš es satiku jūs, ir noticis daudz kas tāds, par ko es nekad nebiju pat sapņojusi.
- Par grāmatu? Tu esi dzirdējusi par to grāmatu? Tadeušs nepacietīgi vaicāja. Nelauz manu sirdi, meitēn! Man ir bijusi tāda saruna jau ar daudziem cilvēkiem, un katrreiz tas ne pie kā nav novedis.
- Es zinu, kur tā atrodas un kam pieder! meitene izšāva. Vārdi traucās viņai laukā no mutes ātrāk par domām.
Tadeušs, ilgi klusējot, soļoja pa grīdu, braukdams ar rokām cauri garajām matu šķipsnām, kas, šķiet, bija kļuvušas vēl plānākas.
- Es… es varu jums to dabūt, Ageta klusu noteica.
Tadeušs pacēla acis.
- Man? Tu vari to dabūt man? Atnest to atpakaļ pie Tadeuša? Viņš pasmaidīja ar aizrautīgu, bērnišķu smaidu. Pie kā tā atrodas?
- Tā pieder manam kungam Sabienam Bleikam…
- Tā pieder man! Tadeušs nikni atkliedza. Tā ir mana grāmata, vienmēr ir bijusi un būs! Bleiks ir zaglis, viņam uz to nav tiesību!
Viņš trieca ar dūri pa izbalējušā ozolkoka galda malu kā izlutināts bērns, kas ķildojas par saplēstu rotaļlietu.
- Es varu to atgūt, un, ja tā tiešām ir jūsu, tā nebūs zagšana. Varētu mēģināt to atnest jau šonakt.
Pēkšņi Agetai ienāca prātā tumša doma par Inigo sānielu un radījumu, kurš bija viņu tur notvēris.
- Un tu to izdarīsi man? Tadeušam? viņš klusu jautāja, pagriezies pret meiteni.
- Man vajadzēja jums to izstāstīt, Tadeuša kungs. Šo noslēpumu ilgāk nebija iespējams glabāt. Tik daudz kas ir mainījies.
- Sis noslēpums nesis tavam labajam draugam tik daudz prieka. Nemorensis ir īpaša grāmata, tā ir pārāk laba doktoram Sabienam Bleikam. Ja tu varētu man to atnest atpakaļ, es tevi bagātīgi atalgotu.
- Es to darīšu mūsu draudzības vārdā, nevis kaut kā cita dēļ. Ageta sāka atkāpties uz durvīm, pastāvīgi lūkodamās apkārt, vai netiek novērota. Ja varēšu, tad atgriezīšos šonakt. Atstājiet durvis neaizslēgtas, un es mēģināšu atnest grāmatu.
- Bet es pagatavošu vakariņas. Banketu, kādu tu nekad neesi redzējusi. Mēs atzīmēsim zelta rītausmu. Veikalnieks pavadīja meiteni līdz durvīm. Sī ir īpaša diena, un tu esi padarījusi Tadeušu par laimīgu cilvēku.
Ageta apstājās pie durvīm un paskatījās uz viņu.
- Vai ticat, ka mirušie var atgriezties un jūs vajāt? meitene, savilkusi pieri, vaicāja.
- Es baidos tikai no dzīvajiem, Tadeušs atbildēja.
Mirušie ir miruši. Man ar viņiem nav nekādu darīšanu, un viņiem ar mani arī ne.
- Vai jūs kādreiz esat redzējis spoku? Ageta neatlaidās.
- Esmu redzējis daudz ko ļoti savādu, bet spoki ir domāti mazu bērnu biedēšanai. Atceries, ka prāts var izspēlēt ar tevi jokus un acis bieži mūs muļķo! Es tam noticētu tikai tad, ja kāds atgrieztos no miroņiem.
Ageta nospieda durvju rokturi. Ietrillinājās zvaniņš, un iekšā no Londonas tilta ielauzās rīta dzestrais gaiss. Meitene jutās apmulsusi par savu nodevību un solījuma laušanu, un tomēr bija tik labi.
Ageta pārlūkoja tiltu un pūli, kas vēl aizvien drūzmējās pie kafejnīcas durvīm. No svešinieka melnā nebija ne miņas, garajā notekā, kas stiepās visa tilta garumā, gulēja tikai milzīga beigta žurka ar izlauztiem zobiem. Meitene izgāja no veikala un pamāja Tadeušam, lai viņš aizver durvis.
