Tad Ābrams pagriezās un sāka ātri iet skaņas virzienā. Tur, no saules pielieto lauku tālākās malas, vējš nesa pāri klajumam skaļas balsis. Bleiks sekoja, nezinādams, kāpēc un kas viņu sagaida. Tālumā doktors saskatīja divus mazus bariņus. Cilvēku garās ēnas krita izkaltušajā mālā un zāles kumšķos. Bleiks ātri saprata, ka viņa priekšā norisinās duelis. Viņš dzirdēja, kā sekundanti skaļi strīdas un pieprasa atvainošanos.
Duelanti drūmi stāvēja muguru pret muguru, iegrimuši dusmās un nevēlēdamies atzīt savu vainu. Pistoles bija pielādētas, uzvilktas un paceltas pret debesīm. Tika nomērīti soli uz takas, no kuras vienam ceļš vedīs nāvē vai nu muižniekam ar garajiem, raupjajiem matiem un lauku svārkiem, vai arī dendijam ar iepūderēto parūku un nokrāsotām sarkanām lūpām. Bundzinieks sāka sist lēnu bēru ritmu. Tas kā čuksti atbalsojās pret augsto, balto māju sienām lauku dienvidu malā.
Sekundants baltās zeķēs un garā parūkā izsauca soļus:
-Viens… divi… trīs…
Pie katra skaitļa Ābrams paspēra garu soli, ikviens no tiem bija trīs jardus garš. Bleiks nevarīgi sekoja aizmugurē, cenzdamies turēties viņam līdzi.
-Astoņi… deviņi… desmit.
Sekundants apstājās un aizklāja seju rokām, nevēlēdamies redzēt sava kunga likteni. Abi vīri austošajā rīta gaismā pagriezās viens pret otru. Dendijs parūkā drudžaini notēmēja, viņa roka trīcēja. Jauneklis aizvēra acis un izšāva. Sausais pulveris stobrā uzliesmoja, aizdedzinot šāviņu un izsviežot svina lodi no stobra cauruma. Muižnieks stāvēja, stingri nostājies, un gaidīja. Lode pašāvās garām viņa galvai un, aizlidojot prom, nokaucās.
Kad šāviena troksnis atbalsojoties aizplūda, iestājās ilgs klusums. Dendijs atvēra acis un paskatījās. Muižnieks viņa priekšā pacēla pistoli un ilgi, mierīgi tēmēja. Neviens nepakustējās, tikai pār jaunā, franču zīda svārkos un kreklā ar švītīgām aprocēm tērptā vīrieša izkrāsotajiem sārtajiem vaigiem sāka plūst asaras.
Nē! iekliedzās Ābrams.
Viņš lieliem soļiem ātri piesteidzās pie muižnieka, gribēdams apturēt šāvienu.
Ar vieglu pirksta kustību mēlīte tika nospiesta, un atskanēja blīkšķis. Dendijs saķēra krūtis. Viņa ķermeni pārņēma karstuma vilnis, un zaļajā zālē pašķīda košsarkanas asinis. Trieciens pasvieda viņu gaisā un tad nometa zemē.
Ābrams pieskrēja pie cietušā, pacēla viņa pūderēto seju no iesārtās zemes. Viņš ielūkojās tā nedzīvajās acīs. Tās bija iekrāsotas ar melnām acu ēnām, kas saskanēja ar uzkrāsoto skaistumpumpu uz kreisā vaiga.
- Cilvēk, viņš ir miris! Liec viņam mieru! iesaucās muižnieks, izlīdzinādams savus biezos lauku svārkus un noslaucīdams no krūtīm karstos stobra aizbāžņa pelnus. Otrā rokā viņš turēja kūpošo pistoli un dauzīja to pret biksēm, lai iztīrītu pulvera paliekas. Viņš zināja šī aizvainojuma cenu un samaksāja par to ar savu dzīvību. Varbūt esmu no ziemeļiem, bet nekad neatļaušu sev darīt pāri.
- Vai tas bija tā cilvēka dzīvības vērts apmierināt tik banālu vajadzību? Ābrams jautāja, nometies ceļos pie mirušā.
- Mēs tā darām. Jums, ārzemniekiem, to nekad nesaprast. Vīra gods ir vairāk vērts par viņa dzīvību. Man ir savs lepnums, un par to es esmu gatavs mirt. Jautājums bija viņš vai es, un mana pistole uzvarēja.
Muižnieks atdeva pistoli sekundantam un aizgriezās.
- Un jūs aiziesiet un atstāsiet vinu žurkām un suņiem, lai tie apgrauž viņa kaulus? Ābrams uzkliedza.
Muižnieks pagriezās un paskatījās uz Ābramu.
- Vai tu, francūzi, gribi dabūt to pašu, ko viņš? Mans pulveris ir sauss, un esmu pārliecināts, ka viņš atstās tev savu pistoli un novēlējumu. Viņš bija ģeķis, izkrāsots švauksts, traks āksts, kas vairāk domāja par lūpu krāsu nekā par dzīvi. Viņš bija aizvainojums cilvēcei.
Bleiks skatījās uz viņiem kā pienaglots. Nu viņam bija iespēja izglābt savu sargu, bet viņš nespēja neko citu kā vien skatīties uz Ābramu, kurš bija nometies ceļos pie līķa.
- Svins var samaitāt dvēseli, bet Viņš, kurš dod mums dzīvību, spēj remdēt šo kaisli, Ābrams asi atteica muižniekam, kurš lepni tīksminājās par mirušo.
Un tad Ābrams atrāva vaļā mirušā cilvēka kreklu, iegremdēja roku tam krūtīs, apaļajā brūcē, un virzīja to vēl dziļāk. Bleiks skatījās, kā Ābrams satausta ar pirkstiem visdziļākās ķermeņa daļas un tad izvelk roku no asiņainā dobuma, paceļot mirušo švītu no zemes. Ar skaļu šļakstienu asinis izsūcās no dziļā ievainojuma un sāka burbuļot.
Piepeši Ābrams izrāva roku no brūces. Viņš turēja pirkstos lielu, apaļu vara lodi, kas bija sadragājusi dendija krūtis, un pasvieda to muižniekam.
- Savāc savu indi un pārvērt to zeltā! Nāve ar to nebeigsies! Ābrams apklusa un pavērās apkārt.
Bleiks stāvēja kā zemē iemiets. Abi sekundanti neticīgi nolūkojās, kā Ābrams saspiež labo roku cietā dūrē un triec to dendijam krūtīs.
- Dzīvību! viņš iekliedzās tik skaļi, cik vien spēja. Skaņa satricināja zemi, uz kuras viņi stāvēja, un atbalsojās cauri cilvēku ķermeņiem. Dzīvību šim cilvēkam, nevis nāvi!
