— Gribat, es sadedzināšu visas burtnīcas, ja jūs paliksiet vēl vienu dienu? Zvēru, es izdarīšu to!
Druds smiedamies apkampa viņu.
— Nu kāpēc tad, — viņš maigi sacīja. — Nē, Stebs, man tikai daļēji bija taisnība; rotaļājies, dzeja ir tava rotaļa. Katram cilvēkam jārotaļājas. — Viņš devās tukšumā, bet, uzsitis sev pa kabatu, atgriezās. — Esmu aizmirsis sērkociņus.
Stebss pasniedza kārbiņu.
— Gaidi, es atgriezīšos, — Druds sacīja.
Ar iekšēju piepūli, līdzīgu sajūsmas izraisītai dziļai nopūtai, — ar piepūli, par kuru nekad nespētu skaidri pateikt, kā tas viņam izdodas, viņš sāka attālināties; rokas bija aiz muguras aizliktas, kājas kopā un nostiprinātas uz slepena atbalsta. Viņa seja bija pavērsta pret mākoņu valstību, kas pacēlās virs iezaļganajām rīta debesīm. Viņš neatskatījās. Viņa figūrai, kas peldēja it kā pa miglas izkliedēta pakalna nogāzi, arvien attālinoties, Stebss neviļus saskatīja rēgainu ceļu, no kura cilvēka prāts, kam vienmēr piemīt zināms inertums, nevar atteikties, pat saskaroties ar neatkarīgu parādību. Šis ceļš, ēteris- kāks par pašu gaisu, kā zilga taka vijās starp mežrozēm, sausseržiem un baltajām akācijām, starp rīta ausmas zvīļuma veidotu nemateriālu formu ēnām un lāsmām. Pa mirdzošo nogāzi tas kāpa augšup, savu turpinājumu slēpdams krāšņās, peldošās pasaules mākoņainajos sniegos, kur kustību kori un pali virpuļo pār zemi. Un tajos baltajos lēveņos nozuda Druds.
Nākamā gada pavasarī ikdienas presē parādījās apbrīnojami un savādi ziņojumi. Tie attiecās uz vienu un to pašu parādību, un, ja sestajai lielvalstij būtu bijusi nedaudz cienījamāka reputācija, nekā tā bija iemantojusi pārējo piecu pasaules lielvalstu acīs, avīžu lappusēs izklāstītie fakti droši vien būtu izraisījuši pārmērīgu interesi. Nebija šaubu, ka šo sensāciju piemeklēs tāds pats liktenis kā parasti div- galvainus bērnus vai atklājumus, ka svinu iespējams pārvērst zeltā, —- kas laiku pa laikam tiek pasniegti kā svaiga ēsma. Šķita, paši redaktori, kas smalki iepazinuši lasītāja dvēseli, savu monstrālo materiālu vērtē ne augstāk kā «Niagāras pārpeldēšanu muciņā»
vai «Kaligulas laikā iemūrētas kristietes augšāmcelšanos», drukājot to nodaļā «Raibumi» ar virsrakstu «Cilvēks — mikla», «Brīnums vai halucinācija», «Neticams notikums» un ar citām etiķetēm, kuras vairāk vai mazāk samazināja atbildību un it kā sacīja: «Lūk, mēs mazgājam rokas nevainībā, ēdiet vien, ko dod.»
Tomēr, kā ir izteicies kāds E. B., «ne visiem sarkanmatainajiem ir vienāds liktenis», un šo domu graudu te ir vietā pieminēt. Dažādos pasaules nostūros lasītājs desmit, piecpadsmit, divdesmit reizes brīnījās, ar acīm pārskriedams rindas par nenotveramo fantomu, kas parādījies kādam no tiem, kurus mēs neesam sastapuši, nesastapsim un kuru vārdi mums ir tukša skaņa; viņa dzīvē izlasītais neko neizmainīja, neiekustināja un pēdīgi tika aizmirsts, vienīgi reizēm viņš atminējās, kā no nejauša pieskāriena viņā ietrīsējās reta stīga, kādu viņš pats sevī nebija nojautis. Kāda skaņa tā bija? Lai arī kā tiek sasprindzināta atmiņa, skumīgākajā no visām Fantastiskā kaprīzēm — dziļā tumsā šaudās doma, bezjēdzīgi sitas tās atspole, pārtrūkst meti, mudžinot mezglu virs mezgla. Nav nekā. Kas tad bija? Avīžu pīle — un ilgas.
Bet pārmetīsim tiltu no mums uz to iespiesto tekstu. Faktu literatūra vispār ir visfantastiskākā no visiem esošajiem īstenības atveidiem, tas pats, kas kurlajam orķestris: uz priekšu un atpakaļ slīd lociņš, pie vara taures piepūšas vaigs, lēkā bungu vālīte, bet skaņu nav, kaut gan var redzēt kustības, kas tās rada. Kā iebildumu ņemsim vērā faktus, 'kuru būtība ir tik spilgta, ka notikuma miesa un gars, citādi sakot, acīm redzamais un ielaušanās fakta būtībā, tikai mazliet bagātinās iespaidu, ko radījusi informācija. Patiešām, šāds fakts ir iespējams. Piemēram, ja Čikāgā iegrūtu divdesmit divu stāvu nams, mēs, to uzzinājuši, iekšēji satrūksimies, kaut gan drīz vien vairs nedomāsim par to. Ka tas ir tā, ka fakti paši par sevi, pat piesātināti ar publicistikas un partiju sveķaino ugunskuru smacējošajiem dūmiem, nekādi nemulsina ne mūsu dzīvi, ne domas, pietiek atcerēties to aukstasinīgo uzmanību, ar kādu mēs pārskatām avīzi, nespēdami nākamajā dienā atminēties, ko lasījām šodien, kaut gan mūsu rokās nav bijis nekas cits kā visas pasaules trīsas, cīniņi un dzīve, kas mums tika pasniegta līdzīgi restorāna rēķinam.
Šajā mūsu tirādē būtu veltīgi meklēt reformistis- kas neauglīgas pūles vai pārmērīgas prasības, vienalga, pret kādu vai pret ko. Mēs vienkārši konstatējam tukšumu, kurā nevēlamies ieiet. Patiesi, kā lai uzskaita, kur, kad un kas apmulsa un izbijās, kas varbūt ir tuvredzīgs, bet kam, iespējams, ir tieksme uz neskaidru baumu pamata redzēt halucinācijas?
