Ko nu darīt? Kur sadabūt naudu, lai varētu atgriezties atpakaļ, un kā pavadīt laiku līdz septiņiem vakarā? Septiņos atgāja vilciens. Bet naivais, augstsirdīgais Krukss, ne ar ko sevi neapgrūtinādams, varēja paziņot viņai savu adresi uz turieni, kur viņas nav. «Ja nu darītu tā…» viņa prātoja, nolemdama medaljonu, nelaiķes māmuļas dāvanu, aizdevumu kasei un izšķirdamās pārdot jauno cepuri, kura, kārbā ielikta, šūpojās elkonī, «nu, cepuri var pārdot, bet par medaljonu …» — Un, smalkos aprēķinos iegrimusi, viņa gāja atkārtodama: — Ja tā un tā, tad būs, lūk, tā un šitā … Vai tomēr ne tā? Bet kā?
Meitenes iedomātie skaitļi kaut kur nesaskanēja, un viņa, galvu augšup pacēlusi, apstājās, ar izbrīnu klausīdamās savādajās sidrabainajās zvana skaņās, tik klusās kā strauta urdzēšana kaut kur tālumā. Iela bija tukša, tikai tālu priekšā krustojumā vīdēja neskaidras figūras; labajā pusē lēni soļos brauca važonis; braucējs, nokāris galvu, ko sedza noplīsusi platmale, gulēja vai snayda — saprast bija grūti.
Šķita, pajūgs bija izbraucis no blakus vārtiem, no tiem, kas rībēdami jau vērās ciet, apakšā atsedzot kāda cilvēka aizejošās kājas. Ar katru soli, ko spēra galvu nokārušais zirgs, pajūgs tricinādamies izplatīja tās skaidrās, tīmekļainās skaņas, kurās ieklausījās pārsteigtā meitene.
Viņa sāka iet lēnām, skatīdamās apkārt un cenzdamās izprast, kas tas varētu būt. Zem linaudekla, kas nokarājās, skardams riteņus, pacēlās kaut kas tiārai līdzīgs, kura neskaidrās aprises izcēla kroku stūri, bet krokas traucēja apkopot nojausmas par dīvainās kravas formām jebkādā ticamā veselumā. Šī acīmredzot vieglā krava skanēdama lēni šūpojās no vienas puses uz otru, itin kā cilvēks vestu veselu lēveni tamburīnu. Nevarēdama izturēt, Tavija piegāja tuvāk un iejautājās:
— Sakiet, lūdzu, kas tur tā šķind?
Važonis apātiski paraudzījās uz viņu no vientulīgo apsvērumu tāles, 'kurus bija pārtraucis jautājums, kura jēga viņam bija stulba un neatminama mīkla.
— Eh, — viņš sacīja, īgni atgaiņādamies, jo bija spiests pasteidzināt rūpīgi ložņājošo domu gaitu. — Nu, šķind, bet kāda jums tur daļa? Ejiet vien, ejiet vien prom. — Te, pēc pieredzes uzticēdamies zirgam, kam pātaga sagādāja tikai patiku, jo atgaiņāja dundurus, viņš apātiski uzšāva dzīvniekam, bet tas tikai pavēcināja asti, ar pakaļkājas kustību tēlodams liekulīgu rosību, un tikpat nesteidzīgi kā iepriekš nogriezās ap stūri, uz šoseju.
Kad Tavija, protams, paskatījās uz to pusi, viņa ieraudzīja aiz mājām zaļganu gaismas svītru. Visu šoseju pārplūdināja ļaudis, kas skrēja kā uz ugunsgrēku; vicinādami lapeles, joza avīžu iznēsātāji;
augļu un atspirdzinošo dzērienu tirgotāju ratiņi traucās pa vidu ekipāžām, kas bija pilnas ar dāmām un švītīgi ģērbtiem kungiem; pa kājām šaudījās noklīduši suņi, apriedami tos no saviem brāļiem, kuru izsukātie ķermeņi, cik vien ļāva pie kakla siksnas piestiprinātā ķēdīte, cienīgi soļoja pa priekšu zīda brunčiem. Kliedzoša buķete pazibēja logos automašīnai, kas izgrūda sulīgas, drausmīgas lamas; dižodamies joņoja jātnieki; ubagu kruķi, kurus, lai ātrāk tiktu uz priekšu, viņi pasita zem padusēm, draiski šūpojās lietussargu un spieķu jūrā; mātes stiepa aizelsušos bērnus, kuru sasārtušajās sejiņās bija lasāms neaprakstāms izmisums; lūpas sakniebušas, tipināja vecenītes; zēni, drāzdamies pa trotuāru kā uzbrukumā, neganti auroja. Te noslēpumainais pajūgs pazuda un noklīda pūlī, bet Tavija pajautāja pirmajam pretimnācējam: «Uz kurieni visi šie ļaudis steidzas?»
— Vai tad jūs neesat šejieniete? — tas pasacīja, ejot pagriezdamies. — Jūs tātad nezināt: šodien «nāves cilpas»!! Lidojumi! Lidojumi! — kā paskaidrodams viņš nokliedza, bez liekām ceremonijām ap- dzīdams meiteni.
Tavija mirklī sasparojās; iejūsminājusies, jo mīlēja visādas izrādes, ieskrēja pirmajā bodē, uz ātru roku pielūdzās, lai paglabā līdz vakaram mantas, kas viņai bija par traucēkli, un tikpat ātri kā pūlis devās tam līdzi nezin kurp. Laiku pa laikam atcerēdamās, kādas raizes viņu gaida pēc atgriešanās mājās, meitene sevi mierināja tādējādi, ka aptaustīja zem kleitas medaljonu un domās atvēra kartona kārbu. — Rau, te tā ir, nauda!… — neveiksmīgā ceļotāja atkārtoja. Ļaužu pūlis, saule un neatkarības sajūta ielīksmoja viņu. Pa to laiku šoseja krasā leņķī pagriezās uz klajuma pusi; bet pagriezienam tieši iepretī pacēlās augsta akmens siena, aiz kuras starp tveicē apvTtu- šajiem kokiem bija saskatāms ķīnisks jumta izliekums, kam pāri plandījās karogs; vaļējos vārtos ņirbēja steidzīgu cilvēku kustība. Vieni devās projām, citi nāca iekšā, bet vairāk nāca iekšā, nekā devās projām, un, nezinādama kārtību, Tavija nogriezās uz turieni. Pagalmu iekšpusē pārdalīja dēļu žogs; pie šaurās ieejas kalpotājs pārbaudīja biļetes.
— Jūsu biļeti, — viņš metās pie meitenes, kas jau bija pagājusi viņam garām.
