Tavija apgriezās, nepaspējusi neko pateikt, bet biļešu kontrolieris jau bija pievērsies citiem ienācējiem, meiteni aizmirsis vai noturējis par «pašu cilvēku», kādu vienmēr ir daudz visur, kur tiek pārbaudītas biļetes. Juzdamās apmierināta, ka viņai laimējies, tā kā nekādu biļeti pirkt viņa nebija spējīga, Tavija pagāja tālāk un sāka lūkoties apkārt.
Tas bija pagalms vai, pareizāk sakot, neliels ar plātnēm izlikts laukums, kura divās pusēs amfiteātra veidā augšup pacēlās paviljonu soli ar horizontāliem un sānu sauljumiem. Ļaužu te bija samērā daudz; ciešāk ieskatījusies, Tavija ievēroja, ka tas nebija publisko izrāžu jauktais pūlis, bet tā dēvētā «izlases» publika, pārsvarā inteliģentais tips. Starp tribīnēm atradās ar zilu audumu klāti galdi, uz tiem — tintnīcas un rakstāmpapīra loksnes; te vaļējās vestēs un mitriem matiem uz pierēm, uz pakaušiem atstumtās platmalēs karstās dienas laiskajās pozās sēdēja cilvēku trīsdesmit. «Kur tad tu esi iekļuvusi, mana mīļā?» pārsteigtā Tavija jautāja pati sev, redzēdama, ka te, jādomā, lidojumi nenotiks. Bet nu jau pie galda, šķindinot zvaniņu, piecēlās drukns, sārts cilvēks; viņa milzīgā, bargā seja gandrīz bez uzacīm, ar vaigubārdu, kura, šķita, tikko turas pie resnajiem vaigiem, atpletās sulīgās mutes apaļā «o»; viņš uzstājīgi sauca:
— Ievērojiet kārtību! Uzmanību! Klusāk! Atklāju Gaiskuģotāju kluba ārkārtējo sēdi.
Tai mirklī Tavija ieraudzīja Kruksu, kas tuvojās galdam, to pašu Kruksu, kurš no rīta bija tik negaidīti nozudis. Tavija tā priecājās par šo nomierinoši atklāto seju nepazīstamās pilsētas svešajā pūlī, it kā miesīgu tēvu būtu satikusi, un, steigšus apsēdusies uz tuvākā sola, no turienes sauca:
— Ei, Mongomerij, ko jūs šeit darāt? Kruks! Kruks!
Viņa skatiens tūdaļ pavērsas uz to pusi un acumirklī uzmeklēja meiteni; sazīmējis savu rīta tikšanos, viņš pamāja ar galvu, piespieda pie lūpām pirkstu un nozīmīgi uzsmaidīja. Tad Tavijai pēkšņi kļuva tik mierīgi ap sirdi kā mājās;-kaut gan dāmu skarbie ģīmji un vīriešu vieglā smīnā uzrautās uzacis vienotā frontē pievērsās viņai, pauzdamas izbrīnu vai sašutumu, viņa tikai nosarka, bet neapmulsa.
Paņēmis brīvu krēslu, Krukss nolaida skatienu un apsēdās. Viņam mugurā tagad bija slēgta ādas jaka, kājās gari zābaki un galvā melna naģene; tās siksniņa, aptverdama smakru, sniedzās no deniņiem līdz deniņiem. Te Tavijas ziņkāre sasniedza zenītu, ko dēvē par miera punktu; gan Kruksa personība, gan radusies situācija, gan gluži negaidītā gaiskuģotāju sēde — viss bija kā nepazīstamas mašīnas izjauktas daļas, ko, samontējot viņas acu priekšā, gatavojās laist darbā. Viņa trīcēja. Vai jūs esat redzējuši, kā, nespēdama mierīgi nosēdēt uz vietas, rosās jauna, dumja meitene? Pasaule — tā viņai vēl ir izrāde, bet šajā izrādē, pārtraucot darbības galveno pavedienu, spieto dažnedažādākie citu izrāžu skati. Šais mirkļos viņas iekšējās pasaules noturība nebija lielāka kā dūmu rotaļas radītai vīzijai. Ne viņas sejā, ne pozā, ne elpas ritmā nav nomanāms neviens miera brīdis, viņai gribas sākt rībināt ar kājām, piecelties, lūkoties uz priekšu un sāņus, steidzināt un trokšņot.
Smagnējais cilvēks bija priekšsēdētājs. Beidzot panācis, ka iestājas klusums, viņš sacīja:
— Ir noticis sekojošais: Kluba kancelejā no Kruksa kunga, kurš ir jauna tipa lidaparāta izgudrotājs, ienācis motivēts iesniegums, kurā viņš lūdz savu aparātu ne tikai izmēģināt, bet arī ierādīt viņam, Kruksam, vietu šīsdienas sacensībās. Saskaņā ar Kluba statūtiem, ikviens monoplāns, biplāns, izpletnis, balons vai aerostats nolūkā izvairīties no smieklīgiem un rūgtiem pārpratumiem iepriekš jānovērtē ekspertiem, — lai nebūtu darīšanas ar tehniski neiespējamiem mēģinājumiem vai arī, kam piemēru nav mazums, ar pilnīgu absurdu. Tā kā līdz sacensību sākumam vēl ir stunda laika, prezidijs nolēma: pēc Kruksa aparāta apskates atļaut viņam, ja izgudrojums ir zinātniski un tehniski pamatots, izmantot aerodromu publiskam izmēģinājumam; un, ja Krukss to vēlēsies, ievest viņu šīsdienas aviatoru sarakstā ar tiesībām sacensties, lai iegūtu godalgu par lidojuma augstumu, ilgumu un nolaišanās precizitāti.
Klausoties priekšsēdētāja runas plūdumā un dzirdot tās beigas, Tavijas seju ietina tumšs kauna sārtums; viņa apmulsa līdz asarām, līdz pilnīgam apjukumam, tagad saprazdama, ka familiāri draudzīgi uzsaukusi nevienam citam kā, protams, slavenajam izgudrotājam. Baidīdamās, ka tik Krukss atkal nepaskatās uz viņu, meitene apsēdās tā, lai varētu noraudzīties visā, aizslēpusies aiz kādas sievietes lielās platmales, «Ak dievs kungs, glāb, apžēlojies un neļauj kulstīties manai mēlei,» viņa čukstēja; tomēr pilnīgi nožēlot savu rīcību nepaspēja; sacēlās troksnis, čala; izmeklētas vai ziņkāres pilnas replikas jaucās ar nepacietīgiem kliedzieniem.
Tad visu skatieni pievērsās Kruksam, kurš piecēlās un ar roku deva zīmi, ka vēlas runāt. Troksnis atkal pieklusa; ļaudis, kas sēdēja ap galdu, rauca pieres ar tādu savas cieņas apziņu, kas liecināja par pilnīgu un nekļūdīgu viszinību.
