Viņas skatiens pakavējās pie dārgajiem gleznu ietvariem, tad pie gleznām. Neskaitot panno, to bija vairāk par divdesmit, un tās visas šķita esam viena un tā paša daiļdarba ilustrācijas — tik viendabīgi nozīmīgs bija to saturs. Alkovus, fejas, nāras, sieviešu figūras, kas sfmbolizēja gadalaikus; dažādu laikmetu mīlas ainas, sievietes, kuras peldējās vai gulēja; beidzot, komplicētāka satura gleznas, kurās galvenais tomēr bija skūpsti un mīla, Tavija apskatīja tik pavirši, ka tikko atcerējās to tvīksmes pilnos, saldkais- los sižetus. Viņa steidzās. Viņai bija savdabīga, nervoza tieksme aptvert visu uzreiz vai pēc iespējas vairāk. Tāpēc, ātri pāriedama no galdiem pie etažerēm, no etažerēm pie skapjiem un statujām, visur tā vai citādi — Pompeju greznumlietiņas, etīdes vai skulptūras formā — viņa uzdūrās kailas sievietes atveidam, no kā secināja, ka nelaiķa kaislība bijusi glezniecība; varbūt viņš gleznojis pats. «Bet "kas man jāapskata, kas jāierauga?» Neizpratnē viņa sarauca uzacis, paraustīja plecus,, caur skapju stiklu domīgi aplūkodama grāmatu skaistos iesējumus, kas jau saistīja viņas lasīšanas kaismi, un sacīja sev: «Sāksim ar galveno. Laikam šīs grāmatas man būtu vajadzējis lasīt nelaiķim. Paskatīsimies.»
Atvērusi skapi, meitene satvēra miniatūru zeltgrie- zuma sējumiņu; paradusi ieskatīties grāmatas sirdī, tās vidū, ko allaž darīja, lai noskārstu, vai dvēsele iedegsies kaislīgā ziņkārē, viņa uz labu laimi izvēlējās vairākas lappuses un uzmanīgi tās izlasīja. Jo vairāk raksts viņu virzīja uz tumšām vietām, kuru nozīme nepakļāvās viņas pieredzei, bet tomēr ar savu simto daļu pauda kaut ko sevišķu, līdzīgu valšķīgai grēksūdzei vai mājienam, jo meitenes uzacis sa- raucās arvien drūmāk, pārdalot izliektās un skaidrās pieres baltumu ar skarba sasprindzinājuma grumbu. Un lēni, kā aiz stiprām, ar ārkārtīgu piepūli apvaldītām sāpēm, no pašiem viņas pleciem, pa kaklu, ausīm, pa visu seju, kas bija palikusi rāma, to sārti- nādams, augšup kāpa košs kauna sarkums.
Bet viņa neizlaida no rokām un neaizsvieda projām savādo izdevumu. Aizvērusi sējumiņu, Tavija akurāti iestūma to iepriekšējā vietā, pievēra skapja durvis, lēni piegāja pie zvana un ar baudu turēja pirkstu uz zvana pogas tik ilgi, kamēr pirksts iesmeldzās. Viņai viss kļuva skaidrs; visas šā rīta mīklas rada precīzu atminējumu un, kaut gan uz viņu nekrita ne mazākā vaina, meitene jutās tā, it kā viņas zaļojošo palmu jau būtu satvērusi nesaudzīga roka. Bet viņa nejutās aizskarta, — nāves ēna atradās starp viņu un šīs mājas likteni, — nāve paņēma visu.
Nekavējoties atnāca atraitne; gandrīz ar šausmām viņā raudzījās bālā un klusā Tavija. «Tad, lūk, kā tu dzīvoji!» Kā šīs domas atminējums skanēja atbilde:
— Jā, neviens no mums nezina, ko nāksies darīt šajā saulē. Bet — vai vēl kas jāpiebilst?
— Nē, nē. Pietiek, — Tavija pasteidzās pateikt. — Tagad es iešu. Pagaidiet. Pirms atsveicinos un aizeju, gribu redzēt mirušo.
— Jūs?!
— Jā.
Atraitne, acis piemiegusi, ar skatienu klusējot meklēja šīs vēlmes jēgu; bet parasti dzīvā un nervozā Tavijas seja tagad stingri sargāja savu nodomu; un viņa jau vispār nebija vairs tāda kā iepriekš; viņas vārdi skanēja labsirdīgi un noteikti, ar stipras gribas apslēpto gausumu. Lai sašķeltu klusumu, Tavija piebilda:
— Parasta pieklājība prasa to no manis. Tā cilvēka vairs nav. Es atbraucu pie viņa, par viņa naudu, ar vārdu sakot, iekšēji man vajag atvadīties no nelaiķa.
— Iespējams, ka jums taisnība, Tavij. Nāciet šurp.
To pateikusi, atraitne pa diagonāli šķērsoja kabinetu un pacēla portjeru, atsedzot blakus telpas durvis, ko tā apslēpa. Aizkari tur bija nolaisti, un augstas sveces liesma no mijkrēšļa iztālēm pazibēja dienas gaismas gāzmā, kas pārplūdināja kabinetu.
— Viņš ir tur, — atraitne sacīja. — Drīz atvedīs zārku.
— Bet jūs? — pieturēdama virs galvas portjeras ieloci, Tavija ar liegu smaidu aicināja iet iekšā šo sievieti, kuras seja viņu tik mokoši saviļņoja. — Vai tad jūs nenāksiet?
— Nē. Tas ir kas spēcīgāks par mani. Es vienkārši nevaru. — Viņa iekoda lūpā, tad sāka smieties. — Ja es ieiešu, es smiešos, — rau tā, — visu laiku; smiešos un gavilēšu. Bet jūs, kad palūkosities viņa sejā, atcerieties, atcerieties sešas un apžēlojieties par viņām. Divas noindējās. Pārējo liktenis bija tāds, kādu plaši izmanto kosmētikas veikali. Ne uzreiz viņš sasniedza mērķi, ak nē! Sākumā viņš radīja atmosfēru, noskaņojumu… paradumu, tad — grāmatas, bet iztālēm, stipri iztālēm, varbūt no «Romeo un Džuljetas» un pēcāk gremdējot…
— Viņš ir miris, — Tavija sacīja.
Likās, Torpa atraitne šo atgādinājumu vien bija gaidījusi. Viņas seju izķēmoja un sašķobīja naids, bet apvaldījusies viņa pameta ar roku.
— Ejiet! — Un meitene viena pati piegāja pie mirušā.
