Torps gulēja uz paaugstinājuma, līdz smakram apklāts ar palagiem; pa ceļgalu, roku un krūšu- izciļņiem klaiņāja sveču liesmu ēnu krokas; gaļīgā seja bija mierīga, un Tavija, tik tikko elpodama, cieši skatījās tajā. Visu aizgājēja seju jau bija skārušas netveramas izmaiņas, kas reizēm vaibstus padara pilnīgi citādus, nekā tie bijuši, kad tajos vēl mājojusi dzīvība; šai gadījumā pārvērtības nebija tik krasas, tikai seja bija kļuvusi bargāka un kalsnāka. Likās, aizgājējam bija piecdesmit piecdesmit pieci gadi; viņa samērā biezie mati, ūsas un bārda melnēja tik nedabiski kā krāsota, deguns resns, ar kumpu; lūpas līķa bālā violetā nokrāsā netīkami spilgti izcēlās uz pelēcīgās ādas vītuma skartajos vaigos ar bedrītēm sānos. Kā, kāpēc pēkšņi apstājās satrunējusī, taukā sirds? Zem šī galvaskausa saritinājušies beigtie domu tārpi; bet kas gan šīs pēdējās domas var uzzināt? Tavija varētu ieraudzīt un pavērt vaļā smadzeņu gļotu pikas to ziedošajā pirmsnāves haosā — žilbinošā, spožā orģijā, kas pēc parfīma smaržojošo guļamistabu piestrāvoja ar vīziju; ar vīziju, plašāku un skaidrāku par sapni, ar vīziju, kas lika visiem dzīves kārdinājumiem sažņaugt kaklu un ar savu saldo, elektrizējošo roku pārtvert sirdspukstu. Tas spēks, kas vienādi rotaļājās ar mašīnu brīnumiem un stīgu burvību, bija devis stipru triecienu. Kādu mirkli te bija pabijis Krukss. Bet gaisīgās pēdas vairs nebija manāmas. >
Tavija skatījās, kamēr viņas domas, traucoties pa nozīmīgu un īpašu ceļu, neskāra vārdus «dzīve», «nāve», «dzimšana». Bet rīt mana dzimšanas diena! Tas ir tik patīkami, ka nemaz nav pasakāms. Tad viņa atplauka smaidā.
—, Es jums piedodu, — viņa sacīja, paceldamās uz pirkstgaliem, lai apvienotu šos vārdus ar skatienu, ko pārlaida pāri Torpa sejai. — Torp, es piedodu jums. Un man jums kaut kas jānolasa, kaut kas tāds, ko gribu es.
Viņa atgriezās kabinetā pie skapjiem, tik nopietni saraukusi pieri, kā to rauc bērni, velkot ārā skabargu, un no vienkāršu iesējumu vidus izrāva pirmo, kas pagadījās. Tikai atkal pieejot pie aizgājēja, viņa atvēra grāmatu. Tas bija Heine, «Ceļojums pa Harcu».
— Klausieties, Torp, — no turienes, kur jūs esat tagad.
Viņas acīs rindas s>ajuka, bet beidzot sastinga un, pati nomierinādamās, klusi, gandrīz pie sevis Tavija nolasīja pirmo, kas iekrita acīs:
Es esmu princese Ilze Kas Ilzes klintī mīt; Nāc līdz uz manu pili, Nāc laimi izbaudīt.
— Vairāk es nelasīšu, — meitene, aizvērusi ciet grāmatu, sacīja, — jo tad man sagribēsies izlūgties to līdzi ceļam. Nu es eju. Ardievu.
Viņa atkal pastiepās uz augšu, ar līdzcietīgam rokas spiedienam līdzīgu skūpstu aizskāra nelaiķa pieri. Tad steidzīgi aizgāja, atsviezdama portjeru tik aši, ka pāri viņas sakarsušajai sejai pārslīdēja liega vēja pūsma. Un visā Torpa dzīvē šis skūpsts bija vienīgais, kura dēļ viņam būtu bijis vērts atkal atdarīt acis.
VII
Izklaidīga un skumīga Tavija iznāca uz ielas. Viņa neņēma naudu, kaut arī tās, kura viņai b i ja palikusi, nepietika, lai nopirktu biļeti; naudu viņai piedāvāja tādā veidā, kas neaizvainoja, taču Tavijas sirds nelokāmi protestēja.
— Pateicos jums, — viņa sacīja atraitnei, — es vēlos tikai vienu — ātrāk tikt no šejienes projām.
Tā viņa aizgāja un ar smagu sirdi, kas teju teju draudēja apstāties, nokļuva svelmainās Lisas ielu apdullinošajā dārdoņā.
Kādu laiku, neievērodama, kā un uz kurieni iet, meitene te pikti, te nospiesti noņēmās ar mīklainā atgadījuma atšķetināšanu; nepamatotu un nesakarīgu, pretrunu pilnu minējumu pulks mocīja viņas sirdi, bet pagurusi viņa šīs domas atmeta un, lai varētu atviegloti uzelpot, pievērsās ielu kustībai. Pamazām viņai izdevās ja nu ne izklaidēties, tad vismaz atjaunot līdzsvaru; salīgā riebumā pēdējoreiz nodrebinājusi šauros pleciņus un ievērojusi, ka ir attālinājusies no centra, viņa sāka lūkoties visapkārt.
Ielas bija pelēcīgākas un tukšākas, pūlis nevīžīgāks; graujošās izkārtnes nomainīja sarūsējušas skārda plāksnes ar tumšiem burtiem, pāri žogiem karājās panīkusī lapotne. Trešās šķiras traktiera atvērtās durvis kairināja Tavijas apetīti; nogurusi un izsalkusi viņa, drūmu domu pārņemta, iegāja, apsēdās pie galdiņa ar netīru galdautu un palūdza ragū, ko tūdaļ arī pasniedza, — nepievilcīgu, bet īsti karstu, tā ka lūpas iesāpējās. Nepievērsdama uzmanību šīs iestādes parasto apmeklētāju skatieniem, Tavija drosmīgi ķērās pie ēdiena, kurā sāls un piparu droši vien bija vairāk par visu pārējo un, sūrstošajā rīklē sa- lējusi glāzi ūdens, pavisam praktiski noskaņota, devās laukā.
