Kamēr meitene tā darbojās, viņā brieda vēstule; bet viņa ne uzreiz saprata, ka tā ir vēstule. Izklaidīgi gremdēdamās ziedos un to aromātā, kas līdzvērtīgs pašai mīlestībai, viņa dzirdēja vārdus, kas radā?- piepūles rakstā, pirkstu un rožu kustību dvēselē, pašā pieskārienā. Nu atlaidās vaļā kāti, kurus savienot viņai gribējās efekta dēļ, bet traucēja uz iekšpusi ierotījies pumpurs, un bez jebkādas skaņas sāka ritēt valoda: «Es gribu tikties ar jums, pārbaudīt un pārvērtēt sevi.» Sie vārdi vērsās pie stingras un drošas rokas, kas nebija līdzīga sievišķīgajai Lidsa rokai, kurš bija atsūtījis to puķu dārzu, ap kuru viņa tagad aizrautīgi darbojās, — pie iedomātas, neesošas, bet nepieciešamas rokas viņa vērsās, un tādā rokā viņa iztēlē skatīja savas rozes. «Ņemiet tās,» teica tas, kura seju Rūna neredzēja, «atrodoties man blakus, nebaidieties ne no kā.» Uz viņas rokas uzkrita ziedlapiņa; «Es gaidu, ka jūs man uzrakstīsiet,» viņš pamudināja; tai pašā brīdī, sadūrusi pirkstu, kamdēļ rokas kustība neviļus savienoja divas rozes, balto un tumšsarkano, viņa. ieraudzīja tās kopā sakļāvušās, tik atšķirīgā, bet iekšķīgi tik tuvā un abpusēji nepieciešamā daiļumā, ka tas nevarēja nenotikt. «Ko mēs zinām par sevi un, ja es jums rakstu, — vai tā ir nejaušība? Būt kopā — pagaidām tas ir viss, par ko domāju es. Vai jūs iepriecina šie vārdi?» — tā, nemaz nedomādama par neredzamo kaltu, kas veido noskaņojumu, viņa improvizēja runu stingrajai rokai; te viņai pasniedza vēstuli.
Atstājusi puķes, Rūna sāka lasīt laipno un asprātīgo brašā balamutes vēstījumu: glaimi, joki, vērojumi, asprātības un slavas dziesmas, — tas tikko jaušamais, vien mierīgai sirdij saprotamais vīrišķīgā gara spiediens, kādu izmanto sirds sporta psihologi. Bez smaida viņa izlasīja pierastos, veiklos glaimus, bet tur bija postskripts, kur viens vārds — H a 11 s — viņu smagi saviļņoja: «Lūk, ļaunā ziņa, kas dabiski izraisa godbijīgu klusēšanu, — un es nolieku spalvu:
Azudžā no drudža miris kapteinis Halls. Miers viņa lieliskajai dvēselei.»
Viņai, šķiet, pēkšņi apžilba acis un, pārvilkusi tām pāri ar aukstu roku, Rūna vēlreiz izlasīja satriecošo postskriptu. Tomēr viņa izlasīja atkal to pašu — ne vairāk, ne mazāk; vienīgi vairāk — savā dvēselē, saprazdama, ka vēstule, kas, kārtojot puķes, tikko bija dzimusi viņā, ar šo triecienu jau ir sagumzīta; ka tā bijusi iecerēta un paredzēta nosūtīšanai uz Azu- džu — glābiņa labad, — bojā gājušajam virsniekam.
Septembra beigās Rūna pārcēlās uz Gvinklu, kur kalni ielenc ieleju ar padebešu sniegu, un kalponei stingri noteica nevienam nedarīt zināmu viņas adresi un visiem aizliedza sev rakstīt. To uzzinājušas, viņas aprindas saskatījās ar manierīgu smaidu, kas sveica par likumu kļuvušo kaprīzi.
Rūna zemnieku ģimenē noīrēja trūcīgi iekārtotu istabu un dzīvoja tāpat kā apkārtējie ļaudis. Neievērodama izsmejošos vai nelabvēlīgos skatienus, viņa strādāja vīna kalnos un dārzos, līdz pagurumam stiepdama grozus, pilnus ar vīnogām un plūmēm, rakdama zemi, mazgādamās strautā, ar sauli guldamās un celdamās, pārtikdama no raudzētas maizes un piena, nepazīdama grāmatas, dodamās tālās pastaigās pa mežu, kura pirmatnējā milzumā skumji aplūkoja savu iekšējo pasauli, kā aplūko dārgu trauku, kurš, plaisas sašķelts, zaudē savu noslēgto vienotību. Lai kā arī viņa nogura, lai kā arī viņa smaka nost šajā pasaulē, kur vienādi skan laipnīb un lamas, kur prasība aizstāj vēlmi, kur neviens neredz lapas un ziedus tā, kā tos redzam mēs — it kā grāmatu lasot, — viņa neko nebija zaudējusi ne no stājas, ne no runas veida un, glezno plecu nodrebinot zem augļu grozu smaguma, gāja tā, kā ierodoties ballē. Meitene iedega, viņas rokas kļuva sarkanas un raupjas, bet viņa īstenoja iecerēto ar tādu neatlaidību kā cilvēks, kurš, bezmiega mocīts, pagriezies ar seju pret sienu, skaita līdz simtam un ir gatavs vēl un vēlreiz darīt to atkārtoti, kamēr iemigs. Tā pagāja nedēļa, otra, — trešajā viņa juta, ka šī plaši izpletušies zeme, kas plaukst un zeļ darbā, viņai ir tuva un mīļa; ka, nemaz nedomājot, vien nomierinoši nopūšoties, «es» un «viņa» var apvienot vārdā «mēs». Viņa sāka trallināt, laipni uzsmaidīja garāmgājējiem, ar kurpes purngalu bakstīja zariņu, atkal izjuta lietu nemainīgumu un mēru. Rūna atspirga.
Reiz vakarā vējš noklusa; rieta debesis kļuva bālas un skaidras kā spogulis, kas atspulgo tukšumu. Virs horizonta sarkanās strēles pacēlās trīs mākoņi — cits par citu milzīgāki, tie lēni vēlās uz izdziestošo zenītu — uz apciemojumus neiepazinušas lieliskas zemes drumstalu. Tiklīdz iztēle šo efemerīdu monumentālajam vieglumam piešķīra baltas gaismas pārplūdināta peizāža zemes formas, tūdaļ līdzīgi ceļiniekam tā jau klaiņoja augstumos, neaptverama un mūžīga mērķa teiksmainajā vientulībā. Bez vēlmēm laižoties skaidrā miegā, kas atdarījis dvēselei acis, bija viegli nogrimt pārdomās par šīs zemes atspulgiem, bet nebija viegli atgriezties sevī, — skumji un tālīni skanēdams, šādos mirkļos krītot izzuda kaut kas rotājumam līdzīgs.
