darināti no tik skaista sudraba pinuma, ka nekas tamlīdzīgs Fantāzijā nebija redzēts. Itin visur uz ezera peldēja laivas un kuģi, kas veda apmeklētājus no krasta uz pilsētu. Tā arī varonis Hinreks un viņa svīta tagad steidzās uz krastmalu, kur gaidīja kāds sudrabprāmis ar brīnišķīgi uzliektu priekšgalu. Vietas uz tā pietika visiem, arī zirgiem un nastu nesējiem dzīvniekiem.
Ceļā Bastiāns uzzināja no pārcēlāja, kuram, starp citu, mugurā bija drēbes no sudraba auduma, ka ezera vijolīšzilais ūdens ir tik sāļš un sūrs, ka ilgi nekas nav spējis turēties pretī tā ārdošajai iedarbei — nekas, izņemot sudrabu. Ezers saucās Murhu jeb Asaru ezers. Sen pagājušos laikos Amargānta esot pārvietota ezera vidū, lai nodrošinātos pret uzbrukumiem, un katrs, kurš mēģinājis ar koka kuģiem vai dzelzs laivām to aizsniegt, esot nogrimis un pazudis, jo ūdens īsā laikā saēdis gan kuģi, gan apkalpi. Taču tagad esot cits iemesls, kāpēc Amargānta atstāta uz ūdens. Iedzīvotājiem, proti, patīk savas mājas laiku pa laikam pārkārtot un ielas un laukumus izveidot pa jaunam. Ja, piemēram, divas ģimenes, kas dzīvojušas pilsētas pretējās malās, sadraudzējas vai saradojas, jaunajai paaudzei saprecoties, tad viņas pamet savas līdzšinējās atrašanās vietas un savus sudraba kuģus vienkārši novieto līdzās, tādējādi kļūdamas par kaimiņiem. Sudrabs, starp citu pieminot, bija īpašs un tikpat vienreizējs kā neatkārtojamais skaistums, ko tam devusi apstrāde.
Bastiāns labprāt būtu vēl kaut ko vairāk par to uzzinājis, taču prāmis bija nonācis pilsētā, un viņam vajadzēja izkāpt kopā ar saviem ceļabiedriem.
Vispirms viņi meklēja kādu iebraucamo vietu, lai rastu pajumti sev un saviem dzīvniekiem. Tas it nemaz nebija vienkārši, jo ceļinieki, kas ieradušies uz sacensībām no tuvienes un tālienes, bija Amargāntu gluži vai iekarojuši. Beigās viņi tomēr atrada vietu kādā viesnīcā. Vezdams zirgēzelīti stallī, Bastiāns tai pačukstēja ausī:
— Neaizmirsti savu solījumu, Jiha. Drīz mēs atkal redzēsimies.
Jiha tikai pamāja ar galvu.
Pēc tam Bastiāns paskaidroja ceļabiedriem, ka nevēlas viņiem būt ilgāk par apgrūtiifajumu un mīļuprāt aplūkotu pilsētu pats uz savu roku. Viņš pateicās par laipnību un atvadījās. īstenībā viņš dega nepacietībā satikt Atreju.
Lielos un mazos kuģus savā starpā savienoja laipas, cita bija šaura un smalka, tā ka ikreiz tai pāri varēja iet tikai vienatnē, cita plata un grezna kā iela, uz kuras drūzmējas pūļi. Bija ari izliekti tilti ar jumtu pār tiem, un kanālos starp piļu kuģiem peldēja šurpu turpu simtiem mazu laiviņu. Taču, lai kur ari ietu un stāvētu, pamats zem kājām nemitīgi un viegli šūpojās augšup un lejup, it kā atgādinot, ka visa pilsēta peld uz ūdens.
Iebraucēju pūlis, kas gluži vai pārplūdināja pilsētu, bija tik raibs un dažāds, ka tā apraksts prasītu veselu grāmatu. Amargāntiešus varēja viegli pazīt, jo tiem visiem mugurā bija sudrabauduma drēbes, kas bija gandrīz vai tikpat skaistas kā Bastiāna mētelis. Arī viņu mati bija sudraboti, augumi lieli un spēcīgi un vijolīšu zilās acis bija tikpat zilas kā asaru ezers Murhu. Pilsētas viesu lielākā daļa gluži tik skaista vis nebija. To vidū bija muskuļoti milži ar galvu, kas varenajos plecos izskatījās maza kā ābolitis. Apkārt skraidīja drūma un pārgalvīga izskata nakts dauzoņas, savrup klīstoši zēni, no kuriem, šķiet, labāk turēties pa gabalu. Tur bija jokdari ar žiglām acīm un žiglām rokām, tur uzpūtīgā gaitā apkārt klīda dūru varoņi, kuriem dūmi vēlās no mutes un deguna. Kā dzīvi vilciņi tur virpuļoja apkārt acu apmānītāji un uz zarainām kājām smagiem soļiem slāja meža gari, nesdami resnas vāles pār plecu. Reiz Bastiāns pat ieraudzīja kādu klinšu grauzēju, kura zobi rēgojās laukā no mutes kā tērauda kalti. Sudraba laipa ieliecās no svara, kad viņš stampāja savu ceļu. Taču, pirms Bastiāns paguva uzjautāt, vai viņa vārds varbūt ir Pjernrahcarks, viņš jau bija pazudis burzmā.
Beidzot Bastiāns sasniedza pilsētas centru. Un tā bija vieta, kur notika sacensības. Tās ritēja jau pilnā sparā. Uz liela, apaļa laukuma, kas izskatījās pēc milzīgas cirka arēnas, simtiem sacensību dalībnieku mērojās spēkiem un rādīja, ko spēj. Apkārt plašajam aplim drūzmējās līdzjutēji, kas uzmundrināja sacensību dalībniekus ar saucieniem, ari apkārtstāvošo piļu logi un balkoni lūztin lūza no skatītājiem, un dažiem pat bija izdevies uzrāpties uz jumtiem, kas rotāti ar sudraba pinumiem.
Taču Bastiāns sākumā nebija tik ļoti ieinteresēts izrādē, ko sniedza sacensību dalībnieki. Viņš gribēja atrast Atreju, kas noteikti no kādas vietas sekoja sacensībām. Un tad viņš ievēroja, ka pūlis arvien atkal gaidu pilns raugās uz kādu noteiktu pili — pirmām kārtām tad, kad kādam no sāncenšiem izdevās acīm redzami parādīt sevišķi iespaidīgu numuru. Tomēr Bastiānam vispirms vajadzēja tikt pāri kādam izliektam tiltam un tad uzrāpties tādā kā laternas stabā, lai varētu pamest skatienu uz šo pili.
