Tomēr varonis Hinreks mazāk domāja par meklēšanas ekspedīciju un tās mērķiem, bet vairāk par to, kā iekarot princeses Oglamāras sirdi. Bastiāns uzreiz bija pamanījis, ka varonis Hinreks ir līdz ausīm iemīlējies jaunajā dāmā. Viņš ik pa brīdim pūta un elsa, kur nebija ko pūst itin nemaz, un, raugoties uz savu pielūgto, viņa acis kļuva arvien skumjākas un skumjākas. Bet viņa izlikās, ka to nemanītu. Kā noskaidrojās, viņa kaut kādā sakarībā bija zvērējusi ņemt par vīru tikai pašu lielāko varoni, to, kurš spēj uzveikt visus citus. Ne ar ko sīkāku viņa negribēja samierināties. Tā bija varoņa Hinreka problēma, jo kā lai viņš pierāda, ka ir pats varenākais? Viņš galu galā nevarēja ņemt un vienkārši nosist kādu, kas neko ļaunu nav nodarījis. Un karu jau sen nav bijis. Viņš labprāt būtu cīnījies pret briesmoņiem un dēmoniem; ja tas notiktu pēc viņa prāta, viņš katru ritu brokastīs pasniegtu viņai asinīm notrieptu pūķa asti, taču tuvu un tālu nebija neviena briesmoņa un neviena pūķa. Kad sudrabsirmgalvja Kvērkvobada sūtnis bija ieradies ar aicinājumu uz sacensībām, viņš, protams, tūliņ bija piekritis. Ari princese Oglamāra bija pieteikusies iet līdzi, jo gribēja pati savām acīm pārliecināties, ko viņš spēj.
— Varoņu stāstiem, kā zināms, nedrīkst uzticēties,— viņa smaidīdama sacīja Bastiānam.— Tiem visiem ir tieksme uz izpušķojumiem.
— Ar vai bez izpušķojumiem,— varonis Hinreks iemeta starpā, — es neapšaubāmi esmu simtkārt vērtīgāks nekā tas teiksmainais glābējs.
— Kā jūs to zināt?— Bastiāns vaicāja.
— Nu, ja tam zēnam būtu kaut uz pusi tik daudz spēka kaulos, cik man,— sacīja varonis Hinreks,— tad viņam nevajadzētu miesassardzi, kas viņu apsargās un aprūpēs kā tādu zīdaini. Man šķiet, ka šis glābējs ir ļoti nožēlojams puišelis.
— Kā jūs varat kaut ko tādu apgalvot!— Oglamāra sašutusi iesaucās.— Galu galā viņš izglāba Fantāziju no bojāejas!
— Nu un tad!—varonis Hinreks nievājoši atbildēja.— Jādomā, tur nebūs bijuši vajadzīgi īpaši varoņdarbi.
Bastiāns nolēma piemērotā brīdī viņam sadot tā, ka viņš ilgi pieminētu.
Trīs pārējie kungi tikai ceļā bija nejauši satikušies ar šo pāri un bija tam pievienojušies. Hīkrions, kuram bija varenas melnas ūsas, apgalvoja, ka ir spēcīgākais un varenākais karavīrs Fantāzijā. Hīsbalds, kurš bija rudiem matiem un salīdzinājumā ar citiem likās trausls, apgalvoja, ka neviens nemākot izveicīgāk un veiklāk rīkoties ar zobenu kā viņš. Un, visbeidzot, Hīdorns bija pārliecināts par to, ka cīņā neviens nevarot ar viņu līdzināties sīkstumā un izturībā. Viņa izskats it kā apstiprināja šo apgalvojumu, jo viņš bija garš un kalsns un likās esam veidots vienīgi no cīpslām un kauliem.
Kad pusdienas bija paēstas, visi devās ceļā. Trauki, lakats un ēdienu rezerves tika sakrautas nastu nesēja dzīvnieka seglu somās. Princese Oglamāra uzkāpa mugurā savam baltajam aidiniekam un aizrikšoja prom, neatskatīdamās uz pārējiem. Varonis Hinreks uzlēca viz sava ogļu melnā ērzeļa un aizaulekšoja viņai pakaļ. Trīs pārējie kungi ierosināja Bastiānam apsēsties starp ēdienu somām nastu nesēja dzīvnieka mugurā. Viņš uzlēca augšā, kungi tāpat uzrāpās mugurā saviem zirgiem ar greznajiem iemauktiem, un tad viņi devās rikšos cauri mežam, atstādami Bastiānu pēdējo. Nastu nesēja, pavecāka zirgēzelīte, arvien vairāk atpalika, tāpēc Bastiāns mēģināja viņu steidzināt. Taču zirgēzelīte nepielika vis soli, bet apstājās, pagrieza galvu atpakaļ un sacīja:
— Nesteidzini mani, es atpaliku ar nolūku, kungs.
— Kāpēc?— Bastiāns vaicāja.
— Es zinu, kas tu esi, kungs.
— Kā tu to zini?
— Tas, kas nav īsts ēzelis, bet ir tikai pusēzelis, jūt tādas lietas. Pat zirgi kaut ko manīja. Nesaki man neko, kungs. Es labprāt stāstītu saviem bērniem un mazbērniem, ka esmu nesusi glābēju un pirmā viņu sveikusi. Tikai tādām kā man diemžēl nav bērnu.
— Kā tevi sauc?— Bastiāns jautāja.
— Jiha, kungs.
— Paklausies, Jiha, nelaupi man to prieku un paturi sākumā pie sevis to, ko tu zini. Labi?
— Labprāt, kungs.
Un tad zirgēzelīte sāka rikšot, lai atkal panāktu pārējos.
Meza mala ceļinieki apstajas. Apbrīna pilni viņi raudzījas lejup uz Amargāntu, kas mirdzēja saulē. Mežs izbeidzās uz kāda pakalna, un no šejienes pavērās plašs skats pār lielo ezeru, kurš zaigoja gluži vai vijolīšu zilumā un kuru no visām pusēm ieskāva cits citam līdzīgi, mežiem apauguši pakalni. Un šā ezera vidū pletās sudraba pilsēta Amargānta. Visas mājas stāvēja uz kuģiem, lielās pilis uz platām baržām, mazākās uz barkām un laivām. Un ikviena māja un ikviens kuģis bija no sudraba, no smalki gravēta un meistarīgi apstrādāta sudraba. Mazo un lielo piļu logi un durvis, tornīši un balkoni bija
